Latvijas izlases galvenais treneris Bobs Hārtlijs pēc spēles ar ASV (2:3, papildlaikā) izteicās, ka ir priecīgs par katru izcīnīto punktu, jo turnīra beigās ikvienam no tiem var būt liela nozīme. Tajā pašā laikā ar parādīto cīņassparu, spēles kvalitāti un vārtsarga Elvja Merzļikina sniegumu puiši bija pelnījuši uzvarēt vismaz papildlaikā.
Divus īsā laikā nopelnītos noraidījumus par skaitliskā sastāva pārkāpumu Hārtlijs skaidroja ar kļūdām komunikācijā: “Mums ir daudz jaunu spēlētāju, un viņi ieņēma nepareizus lēmumus.” Savukārt taujāts par Elvja Merzļikina noskaņojumu (pēc mača viņš aizmeta uz rezervistu soliņu savu labākā spēlētāja balvu), Hārtlijs norādīja, ka Latvijas izlasē visi ir cīnītāji un vēlas sasniegt ceturtdaļfinālu un sacensties par medaļām. Tādēļ Elvis un citi spēlētāji izvirza augstas prasības pret sevi, un arī treneris nevēlētos, lai hokejisti pēc zaudēta mača smaidītu. “Elvis aizvadīja lielisku spēli. Tāds ir viņa raksturs, un tāpēc viņa komandas tiek tālu “plejofos”. Viņš man atgādina Patriku Ruā, viņam acīs ir dzirkstele, viņš ir atlētisks un ātrs. Turklāt viņam piemīt pārliecība par saviem spēkiem, un tieši tāpēc viņš tik labi spēlē,” piebilda Hārtlijs.
Viņš arī atzina, ka pēc Teodora Bļugera pievienošanās treneriem ir plašākas sastāva rotācijas iespējas tieši centra uzbrucēju ziņā, kas jebkurā komandā ir ļoti būtiski. Savukārt par Mārtiņa Karsuma izkrišanu no sastāva gūtā savainojuma dēļ (mačā pret Dienvidkoreju Gunta Galviņa mestā ripa trāpīja viņam pa seju un salauza vaiga kaulu) Hārtlijs uzsvērā, ka tādējādi Latvijas izlase ir pazaudējusi ne vien labu spēlētāju, bet arī vienu no komandas līderiem un cīnītāju. “Es viņu ļoti cienu, un, ja man Latvijā būtu mazs puika, kurš spēlētu hokeju, vēlētos, lai viņš būtu tieši tāds, kā Mārtiņš Karsums,” sacīja treneris.
Līdzīgi Hārtlijs uzslavēja arī Andri Džeriņu, kuram spēlē pret Dienvidkoreju pretinieku spēlētājs savainoja muguru: “Es vakar vakarā Džeriņam prasīju, kā viņš jūtas, un viņš pat neatbildēja uz manu jautājumu, bet sacīja – es esmu šurp atbraucis, lai spēlētu, nevis nespēlētu! Viņš arī ir lepns latvietis, kurš vēlas pārstāvēt nacionālo izlasi, un vienalga vai ir savainots, vai nē – dodas laukumā.”
