Viens no nedaudzajiem Latvijas izlases hokejistiem, kurš piedalījās šī rīta treniņā, bija uzbrucējs Frenks Razgals. Pēc tā viņš atzina, ka vakardienas uzvara pār Vāciju (3:1) jau ir vēsture: “Mēs visi labi saprotam, kādā situācijā atrodamies un ka viss ir mūsu rokās.” Runājot par spēku pietaupīšanu izšķirošajam mačam pret Dāniju, viņš uzsvēra, ka komanda katrā spēlē dodas laukumā ar domu uzvarēt, un arī uz rītdienas maču pret Kanādu izlase, visticamāk, gatavosies tāpat kā uz visiem iepriekšējiem.
Par savu sniegumu Razgals daudz neizteicās, uzverot, ka hokejs ir komandas sporta veids, un svarīgākais ir tas, ka komanda izcīna uzvaras. “Vienmēr var gribēt dot lielāku pienesumu ar kādiem gūtiem vārtiem, bet prieks, ka komandai izdodas uzvarēt,” piebilda uzbrucējs. Pagājušā gada pasaules čempionātā Razgals aizvadīja divas spēles, savukārt šogad viņš ir piedalījies visos mačos, un spēlētājs pauda prieku par treneru parādīto uzticību. “Mans darbs ir vienkārši iet laukumā, cīnīties par katru centimetru, un palīdzēt komandai, cik vien tas ir iespējams,” par savu lomu izlasē sacīja Razgals.
Viņš arī pastāstīja, ka viņa tēvs Aigars Razgals klātienē izlases spēles Herningā nevēro, taču, kā jau pirmais dēla treneris, viņš pēc katra mača pasakot, ko bija iespējams uzlabot vienā vai otrā situācijā. “Ja vajag kritizē vai paslavē, bet viņš ir priecīgs, ka mums izdodas gūt uzvaras, un tāpat kā visa valsts tur īkšķus par mūsu panākumiem,” piebilda Razgals juniors.
Atšķirībā no iepriekšējā čempionāta, kad Latvijas izlase dzīvoja Ķelnes centrā, šogad tā mitinās klusā vietā Silkeborgas pievārtē. “Mēs zinām, ka atbraucām spēlēt hokeju un pārstāvēt savu valsti, tādēļ uz sadzīves lietām pārāk neskatāmies. Ir, kur gulēt, ir ko ēst, dažreiz ir iespēja aizbraukt uz pilsētas centru, bet pārsvarā džeki iziet ārā pastaigāties, atpūtināt prātu, un ar to arī pilnībā pietiek,” sacīja uzbrucējs. Lai gan līdzās viesnīcai tek upe, nopeldēties tajā gan viņam pagaidām neesot sanācis.
