Latvijas izlases uzbrucējs Rihards Marenis šīs dienas treniņā ierasti no ledus devās prom viens no pēdējiem, un tā izskaņā viņš tradicionāli kopā ar citiem ceturtās maiņas uzbrucējiem centās metienos vārtos pāri visam laukumam. Pēc treniņa viņš atzina, ka šodien gan viņam, gan komandas biedriem jau ir pozitīvās skats uz dzīvi nekā pēc vakardienas zaudējuma mačā pret Krieviju (1:3). “Jāskatās tikai nākotnē un nevar domāt par pagājušo spēli. Zinām, ka mums ir “jāņem” zviedri, ja gribam tikt tālāk. Tagad koncentrējamies tikai uz to, un galvenais ir iet un darīt visu iespējamo,” sacīja hokejists.
Tā kā vakar bija agrā spēle, kas sākās pulksten 12.15, pēcpusdienu spēlētāji pavadījuši brīvākā režīmā: “Kam vecāki, ģimenes atbraukušas bija kopā ar viņiem izgājuši pilsētā. Es pats arī ar tēvu un bračku aizbraucu vakariņās. Nekādu kopīgo vakariņu nebija, un katrs atpūtās, kā varēja.”
Marenis iepriekš presē ir atzinis, ka vēl pirms aptuveni gada šaubījās, vai turpinās profesionālu hokejista karjeru, bet tagad piedalās Pasaules čempionātā un ir guvis arī pirmos vārtus šādā līmenī. “Laikam tikai, kad aizbraukšu mājās, sapratīšu, kas ir noticis, varēšu atskatīties uz sezonu, bet sajūtas jau tagad ir nereālas! Pirms gada tikai kā sapni domāju, ka tas būtu ideālais iznākums sezonai, ka varētu aizķerties “Dinamo” un varbūt pat uzšaut par izlasi, un tagad tas ir piepildījies!” Sacīja Marenis. Viņš gan piebilda, ka šobrīd šādām domām nav laika, jo galvenais ir strādāt un censties palīdzēt komandai. Kā piemiņa no šī čempionāta viņam paliks arī ripa, ko pats iemeta mačā pret Itāliju – to uzreiz pēc vārtu guvuma no ledus paņēmis Ralfs Freibergs, un uz tās bez paša vārtu autora pieminēti arī abu rezultatīvo piespēļu autori Freibergs un Emīls Ģēģeris.
Līdzīgi kā “Dinamo” komandā arī valstsvienībā Marenis ir viens no aktīvākajiem emociju uzkurinātājiem gan pirms mačiem, gan uz rezervistu soliņa. “Nekas jau nemainās, mana mentalitāte paliek tāda pati un pie tās arī pieturos. Te mēs arī ar [Oskaru] Batņu uzkliedzam kopā,” sacīja uzbrucējs. Šāda prakse viņam ieviesusies neapzināti: “Es vienmēr esmu bļaustījies, varbūt Amerikā tas izpaudās pirms svarīgām spēlēm, kad jūti, ka džeki ir uztraukušies, skaļi dziedot. Arī pašam tā ir vieglāk ieiet spēles ritmā. Jā, tas varbūt ir mans rituāls, kad pabļaustos un saprotu, ka ir laiks – jāiet laukumā un jāspēlē!”
