Radio SWH raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” dzirkstošā sieviete orķestris Sanda Dejus atzīst, ka ir diezgan aizkustināma, it sevišķi, ja runa ir par piederību, saknēm vai vērtībām, kas ir ieaudzinātas. Tāpat viņa atklāj kādu siltu stāstu par vecmāmiņas šķīvi, kas ir kā pierādījums, ka nekas nav mazsvarīgs.
Dejus, kas vada arī Radio SWH rīta šovā “Tik Tik Tik”, atklāj, ka ir pat ļoti sentimentāla: “Varētu teikt arī tāda diezgan aizkustināma, it sevišķi, ja runa ir par piederību, saknēm vai vērtībām, kas ir ieaudzinātas. Jā, to es ļoti sevī sargāju, saudzēju.” Viņa turpina: “Man ir arī tāda tā kā, nevis parāda sajūta, bet tāda sajūta, ka tu nevari, tur, kur tu dzīvē esi nonācis, aizmirst par tiem, kas bija tev līdzās, kamēr tu uz to gāji.”
Tāpat viņa dalās kādā ļoti siltā stāstā no bērnības: “Kad es biju maziņa, kādi pieci gadi, es sēdēju pie televizora, un vecmāmiņas kāzu šķīvi, tādu māla šķīvi, ripināju pret sekciju, un tas apstājās, ripināju, apstājās. Vecmāmiņa lūdza to nedarīt, es, protams, neklausīju, un tas pārplīsa uz pusēm. Vecmāmiņa tajā vakarā ļoti, ļoti raudāja, un raudāja par to, ka redz – tik mazsvarīgs nākotnes cilvēkam ir tas, kas tev ir bijis nozīmīgs.
Vectētiņš ar superlīmi to šķīvi salīmēja, un tas šķīvis šobrīd stāv manā plauktā vēl ar vien. Lai pateiktu: “Vecmāmiņ, nekas nav mazsvarīgs. Es visu to novērtēju.” Tas ir kā pierādījums, ka nekas nezūd. Mēs katrs pats esam tam pierādījums. Par cilvēku aizejot runā tikai padarītie darbi un tas, ko viņš ir atsājis savos pēcnācējos. Un tāpēc es ar lepnumu runāju par savām saknēm, un nekad šo sajūtu negribu pazaudēt.”
