Janvāra barikāžu piemiņas nedēļā Radio SWH raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” pie Jāņa Šipkēvica viesojās Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, bijušais aktieris un kaskadieris, Viestura ordeņa kavalieris un Latvijas patriots Leo Hiršsons, kurš par sevi saka: “Rīgā dzīvojošs liepājnieks.” Viņš dalās atmiņās par laiku čekas pagrabā un neatkarības atgūšanu 1990. gada 4. maijā, ko uzzinājis tīras sagadīšanās dēļ, atrodoties ieslodzījumā.
Uz jautājumu par to, kā īsti bijis čekas pagrabā, Hiršsons stāsta, ka viņam šo dzīves posmu palīdzēja izturēt nokļūšana Stokholmā laiku iepriekš: “Sanāca tā, ka mani saveda kopā ar Uldi Ģērmani, kurš tajā laikā bija Zviedrijas Slepenā dienesta virsnieku mācībspēks. Viņš mani sāka gatavot trīs mēnešu garumā.” Viņš atklāj, ka ar Ģērmani pat izspēlējuši iespējamās pratināšanas – jautājumus, atbildes, uzvedību. Tāpat Hiršsons tika iepazīstināts ar fizionomiku un dažādām smalkām psiholoģiskām lietām. “Man tas drausmīgi līdzēja. Viņi (čekā – aut.) nevarēja saprast, kā ar mani tikt galā,” tā Hiršsons, “Tad, kad mani laida laukā, 1990. gada 16. maijā, izmeklētājs Andris Zagurila, vecākais leitnants, man uzsita uz pleca un teica: “Zini, labi tevi tas Ģērmanis Zviedrijā sagatavojis.””
Savukārt atmiņās par ieslodzījuma laiku Hiršsons norāda, ka čekā viss bijis atkarīgs no tā, kā cilvēks uzņem attiecīgo vidi, cik ir emocionāls – kādam tas bijis grūtāk tieši vides ziņā. “Man tik traki nebija,” atzīst Hiršsons. Viņš dalās stāstā, ka pirms šī ieslodzījuma divas nedēļas pavadījis arī Centrālcietumā, kur daļu ieslodzīto pat nav veduši ārā uz pastaigu laukumu, bet Hiršsons ticis pastaigās uz jumta. “Viņi redzēja manu attieksmi, uzskatīja mani par normālu “Miķeli”. Ir tāds teiciens – vilku barā kauc kā vilks, tikai nekļūsti par vilku,” viņš norāda.
Būdams vēl čekas ieslodzījumā, 1990. gada 4. maijā, kad Latvija atguva savu neatkarību, Hiršsons atceras, ka neviens viņam šo faktu neteica. “Kaut kur augšā kāds čekistiņš bija aizmirsis aiztaisīt logu, un bija ieslēgts radio. Manas dzirdes maņas bija noslīpētas tā, ka es varēju dzirdēt mušu piektā stāva līmenī, lidojam pa čekas pagalmu. Es visu dzirdēju vārds vārdā,” atklāj Hiršsons, piebilstot, ka savā kamerā dzirdējis arī no Brīvības pieminekļa skanošo “Dievs, svētī Latviju”, “Man bija skaidrs, kas ir noticis, – mēs esam uzvarējuši.” Viņš atzīst, ka, dzirdot par neatkarības atgūšanu, kunkulis kaklā kāpis uz augšu un acīs bijušas asaras: “Pagriezos ar muguru pret durvīm, lai apsargs neredz, ka man pil kaut kas no acīm.”
