Latvijas izlases ilglaicīgākais spēlētājs Čehijā ir Roberts Bukarts, kurš šīs valsts augstākajā līgā aizvadījis septiņas sezonas un spēlējis kopā ar septiņiem pašreizējiem Čehijas izlases hokejistiem. Tā kā šo valstsvienību vada somu speciālists Kari Jalonens, arī no Čehijas izlases rīt, pēc Bukarta domām, ir gaidāma stabila spēle aizsardzībā, un “viņiem ir pietiekami daudz meistarības, lai būtu bīstami uzbrukumi.”
Šodienas treniņa Latvijas izlases slīpēja sadarbības vairākumā, turklāt bija veiktas izmaiņas uzbrucēju virknējumos. Kopā ar Rodrigo Ābolu un Kasparu Daugaviņu slidoja Rūdolfs Balcers, attiecīgi Toms Andersons tika aizrotēts pie Denis Smirnova un Ronalda Ķēniņa. Vietām samainīti arī Mārtiņš Dzierkals un Miks Indrašis. Par viņu jaunajiem maiņas partneriem kļuvuši attiecīgi Oskars Batņa un Roberts Bukarts, un Andris Džeriņš un Rihards Bukarts. Kā atzina Roberts Bukarts, “ik palaikam kaut kas tiek mainīts, meklētas saiknes, un tas ir normāls darba process”.
Taujāts par paša sajūtām pēc diviem Pasaules čempionāta ievadā piedzīvotājiem zaudējumiem, viņš sacīja sekojoši: “Man nepatīk neko teikt, jo jebkas, ko saki izklausās kā atruna, bet uzskatu, ka sagatavošanās periodā bija pārāk maz pārbaudes spēļu. Ja Kanāda trīs dienas pirms turnīra uzspēlēja ar Ungāriem un iegāja spēļu ritmā, mēs pēdējo nedēļu tikai trenējāmies. Domāju, ka tas arī bija noteicošais, kādēļ mača pirmajā daļā viņa izvirzījās vadībā. Bet, neko darīt. Turnīrs ir tikai sācies, kopumā grupa ir septiņas spēles, ceru, ka ar katru no tām mēs progresēsim, un pats svarīgākais ir netraumēties.” Ātri ielaistajos vārtos katrā no pirmajām spēlēm, pēc Bukarta teiktā, nav bijis vainojams koncentrēšanās vai sēļu prakses trūkums, bet gan pašu pieļautās kļūdas, par kurām pretinieks Latvijas izlasi sodīja. “Mēs iepriekš Pasaules čempionātos esam vinnējuši gan Kanādu, gan Slovākiju un skaidrs, ka uz katru spēli ejam tikai ar vienu ideju – uzvarēt. Taču mums nevajag būt eiforijā par sevi, ka tās bija komandas, kuras obligāti bija jāuzvar. Kā nekā Kanāda pirms diviem gadiem kļuva par pasaules čempioni, viņiem ir 25 NHL spēlētāji (pieteikumā šobrīd gan ir 21 – aut.), mums šogad laikam pilnvērtīga nav neviena. Slovāki pagājušajā gadā izcīnīja olimpisko bronzu. Tās ir lielas hokeja nācijas, un viņām zaudēt nav apkaunojoši. Skaidrs, ka mēs gājām ar ideju un uzdevumu uzvarēt, nesanāca, bet nav, ko nokārt galvu. Grupā vēl ir piecas spēles, un, kā jau Haris mums vakar pēc mača teica – ja mēs tās visas uzvarēsim, tiksim tur, kur mēs gribam būt,” sacīja Bukarts.
Viņš arī norādīja, ka, lai rītvakar pirmoreiz Pasaules čempionātu vēsturē uzvarētu Čehiju, ir jāgūst par vieniem vārtiem vairāk. “Kā to izdarīt? Ja es to zinātu, tad es droši vien nebūtu laukumā, bet kaut kur jau NHL celtu Stenlija kausus,” piebilda Latvijas izlases kapteiņa asistents.
