Latvijas izlasei pirms mača ar Slovēniju bija iedots atslodzes režīms, un uz ledus treniņu drīkstēja doties tikai tie, kuri to vēlējās. Šo iespēju izmantoja vārtsargi Ivars Punnenovs un Kristers, dalībai Pasaules čempionātā pagaidām nepieteiktais aizsargs Arvils Bergmanis, vēl viens aizsargs Roberts Mamčics un divi uzbrucēji – Dans Ločmelis un Deniss Smirnovs, no kuriem rīt laukumā dosies tikai viens. Pārējie izlases hokejisti aptuveni pusstundu darbojās Arēnas Rīga trenažieru zālē, bet pēc tam devās atpakaļ uz viesnīcu. Arī ledus treniņš bija īsāks par tam paredzēto laiku, un tajā ar spēlētājiem nedaudz pastrādāja tikai vārtsargu treneris Artūrs Irbe, kamēr Lauris Dārziņš, Raimonds Vilkoits un Peteri Mummelins izklaidējās, izpildot metienus pa daļēji aizsegtiem vārtiem. Savukārt treniņa izskaņā, līdzīgi kā divas dienas iepriekš visi kopā uz mazā laukuma uzspēlēja laisku hokeju.
Irbe pēc treniņa sarunā ar žurnālistiem atzina, ka vārtsargu izvēle uz katru spēli treneriem rada lielas galvassāpes, jo ir neieciešamas uzvaras, taču mačā pret Slovēniju mūsējie pieturēsies pie principa, ka uzvarētāji sastāvu nemaina, līdz ar to vārtos arī šoreiz stāsies Artūrs Šilovs. “Mums priekšā ir spēles ar, pēc tabulas spriežot, diviem nomināliem pastarīšiem, bet mums ir ļoti laba pieredze no iepriekšējiem čempionātiem, kā mēs forši cīnāmies ar stiprajiem un mokāmies ar tiem, kas ir tabulas apakšgalā. Mēs zinām, kas mums ir jāizdara, ja gribam sasniegt augstus mērķus, kādi mums ir. Līdz ar to būs ļoti jānoskaņojas, bet, iespējams, to būs izdarīt vieglāk nekā uz maču pret norvēģiem. Arī tad mēs uz ļoti labi izgājām uz spēli, diemžēl nespējām riktīgi iedot pedāli grīdā un uztaisīt drošāku pārsvaru. Otrajā periodā – viens metiens, viens gols. Nekādā gadījumā nevainojam vārtsargu, jo psiholoģiski tas ir ļoti sarežģīti. Bet Artūrs trešajā periodā parādīja, ka viņam ar psiholoģiju vis ir kārtībā, tāpēc vinam ir jāspēlē nākamā spēle un domāju, ka arī komanda jūtas labi par savām iespējām un arī spējām,” sacīja Irbe. Viņš arī piebilda, ka spēlētāju vidū pašatdeve ir ļoti augstā līmeni, un viņa ir grūti atcerēties, kad ir bijis tik daudz bloķētu metienu. Saskaņa ar Irbes teikto, komandas biedriem piemēru šajā ziņā rāda kapteinis Kaspars Daugaviņš: “Nav runa par gūtajiem vārtiem, bet to, kā viņš uz sevi ripu, kā ievelk to zonā un dara to milzīgā ātrumā. Savā ziņā viņam ir otrā jaunība. Mums ir prieks par to, kāds kolektīvs ir izveidojies, un katrs tajā ir iederīgs.”
Šodien dzimšanas dienu svin Kaspars Daugaviņš, un, taujāts, par to, vai viņš tiks sveiks ar kādām kūkām, treneris atzina, ka tās Latvijas izlasei ir ļoti bieži, jo dzimšanas vai vārda dienas komandā ir vai ik pārdienas. “Mēs dzīvojam vienos svētkos, taču šobrīd neaizraujamiem ar kūkām, jo šim nolūkam ir rehabilitācijas periods pēc čempionāta. Pagaršot var, bet aizrauties nevajag,” nosmēja Irbe.
Viņš arī daļēji ar humoru atbildēja uz jautājumu, kā viņu apmierina laukuma spēlētāju palīdzība vārtsargiem, jo nereti pēc pieļautajām kļūdām pie mūsu vārtiem ir veidojušā bīstamas situācijas: “Labi, ka tā, savādāk mūsu vārtsargi nebūtu gatavi. Vārtsargam pēc darba priekšraksta ir skaidri un gaiši pateikts, ka ir jānotur aiz visiem viņu kļūdas. Viņš nāk ar to lielo slotu, visus tos mēslus aizslauka projām, un džeki saka – o, super, mēs varam droši spēlēt, jo hokejs ir kļūdu spēle, un mums ir droša aizmugure. Tā komandai arī ir jājūtas, tā jūtamies mēs, treneri, tā jūtas arī spēlētāji, un tas ir ļoti labi. Ja spēlē nebūtu kļūdu, tad tribīnes būtu tukšas, jo spēlē sāktos un beigtos ar rezultātu 0:0. Principā varētu jau pašā sākumā mest “bullīšus”, un Latvijas izlases sastāvā būtu Ņiživijs, Balderis un Dārziņš. Bet tā tas nav – laukumā kāds nogurst, kāds pārspēlē garāku maiņu. Kā parādās nogurums, rodas kļūdas, jo smadzenēm pietrūkst skābeklis, un galva vienkārši nestrādā. Un, kad galva nestrādā, tad arī ķermenis pārstāj klausīt. Tad vārtsargam sākas īstais darbs. Tāpēc jau mēs visi četri, kas te esam no vārtsargu šlakas, esam iestājušies vārtos, jo mums patīk tīrīt. Tā ir mūsu daba.”
Irbe arī atklāja, ka treneriem ir vārtsargu plāns arī sestdienas spēlei pret Kazahstānu, taču ir jāmāk pielāgoties un adaptēties dažādām situācijām un notikumu attīstībai. Viņš arī piekrita, ka nav viegli būt otrajam vai trešajam vārtsargam aiz izteikta pirmā numura muguras un tikai trenēties, netiekot pie spēlēšanas. Tajā pašā laikā Irbe uzsvēra, ka ir vairākas citas nianses: “Ir svarīgi, lai otrs vārtsargs būtu atbalstošs, foršs uz beņķa un ģērbtuvē, priecīgs sarunās. Lai viņš, ka esmu dzirdējis NHL, nestaigā pa ģērbtuvi ar lūpu, atkārušos līdz zemei, slaucīdams no grīdas smiltis un putekļus. To nevar ieļaut tam ir ātri jābeidzas. Tur ir viena, divas sarunas, ja nekas nemainās, tad ir nākošais rindā. Pasaules čempionātā tā nav, mums arī nav mūsu puišiem ko pārmest – ne vārtsargiem, nevienam. Puiši izbauda pašmāju čempionātu, nav ne mazāko aizmetnīšu, ka kāds čīkstētu, būtu neapmierināts vai ko kritizētu. Ir forša gaisotne ģērbtuvē, ēdnīcā, viesnīcā, uz laukuma, uz beņķa.”
Taujāts par to, pēc kāda principa tiek izvēlēts, kurš konkrētajā spēlē būs otrais vārtsargs, Irbe uzsvēra, ka viņa princips ir, lai vārtsargi justos kā daļa no komandas. Viņš arī atzina, ka jebkurš no trim Latvijas izlases vārtu vīriem varētu būt pirmais numurs un komanda justos ļoti komfortabli. “Taču šobrīd situācija izveidojusies tā, ka ir atbraucis NHL vārtsargs. Ja kādam šobrīd liekas, ka nav, tad parunāsim pēc diviem gadiem, garantēti. Esmu Artūru iepazinis, viņā iekšā sēž milzīgs lauva. Vispār ir forši izbaudīt laiku ar šiem vārtsargiem. Katrs ir savādāks, un redzu ļoti daudz detaļas no tā, kāds pats biju savā karjeras sākumā. Savā ziņā atkal varu izdzīvot savu jaunību, bet vairs nesaņemt tos smagos triecienus. Tas ripas vairs manā virzienā nelido un zilumu nav,” nosmējās leģendārais vārtsargs.
Irbe arī norādīja, ka vēlētos, lai tribīnēs būtu vairāk līdzjutēju, piebilstot: “Es saprotu iemeslu, zinu, ka biļetes un tā. Bet cerams, ka vienalga mūsu sniegums mudinās cilvēkus riktīgi atnākt uz pēdējām spēlēm.”
