Inga Deigele – Dziesma par mums

Inga Deigele – Dziesma par mums

2019. gada 13. augusts

Mūzikas un vārdu autore – Inga Deigele

Es kā mūziķe – drīzāk cilvēks, kurš dzīvo ar mūziku ik dienu. Formāli – dziedot, neformāli – staigājot ar kādu melodiju vai motīvu prātā.
Muzikālā bāze veidojusies latviešiem ļoti tradicionālā veidā – dziedot korī. Ar to nevienu nevar pārsteigt, bet tā ir tik pamatīga vērtība, ka par šo faktu var tikai lepoties. Tomēr pirms apmēram 10 gadiem radās idejas pirmajām pašas komponētām dziesmām. Sākumā tika izskatītas cauri dažādas dzejoļu grāmatas. Viens no iedvesmas avotiem ir Imants Ziedonis. Arī ar to nevienu nevar pārsteigt, bet arī tā ir tikpat pamatīga vērtība, ka ar to var tikai lepoties. Pirmās dziesmas tapušas tieši ar šī dzejnieka vārdiem (“Tikai lai pasaule”, “Man nevajag daudz”). Tika izmēģināti spēki arī savulaik eksistējošā LTV raidījumā “Latvijas Šlāgeraptauja”, kur veiksmīgākā izrādījās dziesma “Baltā ceļā” ar dzejnieces Ineses Toras vārdiem. Dzīve – kā jau dzīve – mainījās, tādēļ pēdējos gados koncertēju minimālā sastāvā – es un ģitārists Vilmārs Miglavs, ar kuru kopā veidojam koncertprogrammas, kurās iekļautas kā manas, tā citu pārsvarā latviešu komponistu dziesmas (protams, no Imanta Kalniņa “es ģībstu”, tomēr arī citiem nav ne vainas).
Nu jau trešo gadu esmu smilteniete, palēnām iejūtos Smiltenes pakalnos un cilvēkos.

“Dziesma par mums” ir veidojusies pārmaiņu laikā manā dzīvē, kad pirms pāris gadiem izvēlējos mainīt savu dzimto pagastu – Lejasciemu, kas man joprojām sirdī mīļš, un citādi tas nemaz nevarētu būt – uz vienu skaistu Latvijas mazpilsētu – Smilteni. Diemžēl ar skaistumu vien ir par maz, lai svešā vidē iejustos un būtu savējais, un tas lika īpaši pārdomāt to, kas notiek ar mums dzīves ceļā, kurā kādu laiku pavadām kopā ar kādiem īpašiem cilvēkiem, tomēr pēc kāda laika situācija mainās, un mēs atrodam katrs sevi citā vietā un citā ikdienā. Tajā pašā laikā ir tādi brīži, kuros gluži nevilšus aizdomājamies – kādas izvēles esam izdarījuši, vai tās bijušas pareizas, vai tās sasniegušas mūsu gaidas? Droši vien ne visas, un dažas no tām mēdz būt īpaši sāpīgas, bet – kāp cik gribi vienā upē, divreiz vienā upē neiekāpsi. Arī manā dzīvē ir cilvēki, kurus tajā brīdī, kad esam bijuši klātbūtnē, neesmu pietiekami novērtējusi, un tikai tagad saprotu, ka īsta sapratne, tāda “līdz kaulam”, dzīvē nāk ļoti reti. Pārāk reti, lai to izšķiestu vējā.

https://www.facebook.com/ingadeigelemusic/
https://www.draugiem.lv/ingadeigele/
https://www.instagram.com/ingadeigele/