Thecoolrapper – Miers/Peace

Thecoolrapper – Miers/Peace

01.12.2020

Dziesmas teksta autore esmu es pati – Thecoolrapper jeb īstajā vārdā Made.

23 gadus jaunā latviešu repere Thecoolrapper ir no Jūrmalas, bet pēdējos 4 gadus dzīvo Groningenā, Nīderlandē.

Thecoolrapper eksperimentē dažādos žanros, iedvesmojoties gan no klasiskā, gan ´jaunās skolas´ repa, gan latviešu šlāgeriem, 2000.-to gadu popa un Latīņamerikas regetona. Savās dziesmās viņa varbūt gan šokējoši atklāta un ievainojama, gan satīriska, pasmejoties pati par sevi un mūsdienu popkultūru. Laikā, kad Thecoolrapper neraksta dziesmas, viņa uzstājas stand-up komēdijas izrādēs, studē, lai iegūtu maģistra grādu psiholoģijā un arī pasniedz psiholoģiju citiem studentiem.

Lai gan lielākoties Thecoolrapper repu raksta angļu valodā, dziesmās bieži tiek iekļautas arī atsauces uz latviešu kultūru un rindas latviešu valodā. Tā ir arī dziesmā “Miers/Peace”, kuras nosaukumā, tekstā un skanējumā harmoniski apvienojas latviešu un angļu valodas, kā arī latviešu un ārzemju mūzikas ietekmes, atklājot reperes duālo identitāti un radot iepriekš nedzirdētu skanējumu. Tā kā Thecoolrapper rada mūziku tikai savam priekam, nevis peļņai viņa nereti dziesmās izmanto “sample” no citu mūziķu dziesmām. “Miers/Peace” izmantota grupas “Hospitāļu iela” dziesma “Visādas mazas veiksmītes”.

Made: „Ideja izmantot grupas “Hospitāļu iela” dziesmu ”Visādas mazas veiksmītes” kā dziesmas samplu man radās jau pirms vairākiem gadiem, kad sāku fanot par viņu mūziku un biju bēdīga par to, ka grupa vairs nepastāv. Šai “Hospitāļu ielas” dziesmai bija maz skatījumu Youtube un tā nebija pieejama “Spotify”, bet es vēlējos, lai to dzirdētu visi mani draugi un vēl daudz citu cilvēku. Turklāt, es gribēju tajā ielikt arī kaut ko sevis. Es repoju kopš 12 gadu vecuma un jau toreiz visus tekstus pārsvarā rakstīju angļu valodā, man vienmēr nez kāpēc ir bijis bail rakstīt repu latviski. Laikam es vienkārši gaidīju īsto brīdi, lai mēģinātu kaut ko uzrakstīt arī dzimtajā valodā un, kad pirmoreiz dzirdēju dziesmas bītu, zināju, ka tas ir īstais.

Dzīvojot Nīderlandē esmu iepazinusies ar līdzīgi domājošu cilvēku grupu, kurā ir reperi un producenti no dažādām pasaules vietām. Kādu dienu es producentam Bloose, kurš ir no Vācijas, uzliku ”Visādas mazas veiksmītes” un jautāju, vai būtu iespējams no šīs dziesmas uztaisīt bītu. Viņš uzreiz piekrita un teica: “I have no idea what they’re talking about but this song goes really hard, let’s do it.” (“Man nav ne jausmas, par ko ir šī dziesma, bet tā izklausās episki, daram to.”)

Es visu laiku rakstu dziesmu tekstus, bieži vien pat vairākas dziesmas dienā, bet jāatzīst, ka “Miers/Peace” rakstīšana aizņēma visvairāk laika, ja salīdzina ar citām manām dziesmām. Laikam tāpēc, ka es vēlējos uzrakstīt kaut ko īpašu – veltītu Latvijai, savām mājām un “Hospitāļu ielai”. Dziesmas tapšanas laikā biju pierakstījusi jau pusi no savas klades, bet man joprojām nekas no uzrakstītā nepatika. Biju sev uzlikusi sev tik lielu spiedienu, lai uzrakstītu nozīmīgu un dziļdomīgu tekstu, ka beigu beigās tas viss man pašai sāka izklausīties banāli.

Es sapratu, ka man ir jāmaina piegājiens un, rakstot dziesmu Latvijai, jāraksta par to, kā Latvija liek man justies. Es sāku rakstīt, sekojot brīvai apziņas plūsmai. Varētu teikt, ka dziesmas saturs ir tās forma, es mēģināju atrasties tādā kā sapņa stāvoklī – nereti, kad esmu Nīderlandē, es skumstu pēc mājām, uzlieku “Hospitāļu ielu” un iedomājos, ka esmu pie jūras, vai mežā kopā ar draugiem un ģimeni. Tad nu es centos dziesmā atainot to sajūtu, ko man sniedz atrašanās tur.

Protams, dziesmas tekstam arī ir nozīme, tajā ir daudz atsauces uz popkultūru un fakti par mani kā cilvēku un mūziķi, manas personīgās “mazās (ne)veiksmītes”, kā arī satīriska pasmiešanās par latviešu stereotipiem. Kad pabeidzu mācīties psiholoģiju, es sāku domāt par to, cik maz mēs, latvieši, runājam par savām emocijām, un cik reti viens otram paskatamies acīs un pasakam – tu man patīc, es tev novērtēju! Tāpēc ieliku dziesmā daļu no sarunas, kāda man ir bijusi, kad sāku iepazīties ar cilvēkiem, kuri ir daudz atvērtāki par mani. Reiz pēc kādas pasēdēšanas man kāds draugs pateica: “Paldies, ka tu esi manā dzīvē”. Sākumā es uz to vispār nereaģēju, bet pēc tam kļuvu aizdomīga un pie sevis domāju – vai tam cilvēkam kaut ko no manis vajag? Ko viņš grib, lai es atbildu? Kad atceros šo brīdi tagad, pēc pieciem gadiem, man pašai nāk smiekli. Es, protams, nedomāju, ka tādi ir visi latvieši, bet pati noteikti tāda biju. Vēl tagad, runājot ar draugiem un ģimeni no Latvijas, šādas emocionāli atklātas sarunas mums ir ļoti reti.”