Mani sauc Lauris Apikāts Esmu dzimis Lēdmanē (Ogres novads). Pēc tam mēs pārcēlāmies uz Madlienu. Kādu laiku esmu dzīvojis arī Nītaurē un Mālpilī. Man ir divas māsas un brālis. Šobrīd man ir 36 gadi. Mūsu ģimene nebija ļoti pārtikusi, tāpēc jau no septiņu gadu vecuma labi zināju, kādi ir lauku darbi un kādi mani ikdienā veicamie pienākumi. Lai paēstu un apģērbtos, bija jāpacīnās. Mācījos Madlienas vidusskolā, pēc tam Jumpravas speciālajā internātpamatskolā. Man vienmēr paticis viss, kas saistīts ar mūziku. Skolā dziedāju korī, Piedalījos daudz reizes skolas laikā Pop ielās. Mana dzīve apmeta kūleni, kad man bija 15 gadi. Daudziem esmu ko palīdzējis un piepalīdzējis, bet viena reize bija liktenīga. Lai pirms jaunā mācību gada sagatavotos skolai, apņēmos palīdzēt no savu laiku nokalpojuša kūts jumta novākt dēļus. Saimnieks solīja par to mani atalgot. Es izkritu cauri griestiem. Man virsū sabira gruveši. Ārsti pamatīgi cīnījās par manu dzīvību. Komā biju 22 dienas. Protams, ka pats no šī baisā notikuma neko lāga neatceros. Dakteri, māsiņas un aprūpētāji man pakāpeniski atgrieza pie dzīvības, iemācīja no jauna elpot, bet mana veselība palika zem tiem sabrukušajiem griestiem. Lai kā centos un cenšos, ķermenis atsakās pakļauties manai gribai. Mana ikdiena paiet gultā, esmu pilnībā atkarīgs no apkārtējo palīdzības. Manas kājas un rokas ir atteikušās, jo tās mani neklausa. Paldies mūsdienu tehnoloģiju iespējām, jo nu varu rakstīt, turot mutē kociņu. Tā arī daru, un tas man sagādā prieku dzeju pārdomas prozu. Paldies visiem un ikvienam, kurš palīdz man būt mūzikas vidē. Es rakstu dziesmām vārdus, rakstu savas pārdomas, bet kāds cits sacer mūziku. Piemēram, Janeks Ceriņš ir mūzikas autors manai dziesmai “Dzīve bez robežām”. Janeks ir arī dziesmas izpildītājs. Varu teikt, ka Janeks man ir kā brālis. Paldies viņam par to. Vēlreiz paldies visiem, kuri ir klātesoši manā dzīvē. Sevišķi liels paldies manai vecmammai Vilmai, kura ir mans vismīļākais cilvēks, un onkulim Agrim, kurš tik daudz man iemācījis.
