Svaiga reportāža no Itālijas – raidījumā “Zaļais stūris” mednieks, makšķernieks un raidījuma vadītājs Jānis Kļaviņš stāsta savus piedzīvojumus mušiņmakšķerēšanā Itālijā. “Tie, kuri jau zina un seko manai makšķerēšanas karjerai mušiņošanā – tā pagaidām nav pārāk spoža, laikam noķerta viena forele,” viņš atklāj un dalās savā stāstā.
“Jau pagājušogad Itālijā tās upītes ieraudzīju, un āķis man bija lūpā. Es sāku skenēt, kā tad notiek makšķerēšana Itālijā, atļaujas. Mājaslapu ir daudz, bet pamatā visu laiku atduros uz situāciju, ka ir jāņem ir gids, un tas ir ap 350, 400 eiro pasākums,” norāda Kļaviņš, “Pamatā tas ir ātrākais ceļš, ja tu gribi trāpīt upes posmā uzreiz tur, kur kāds jau ir izpētījis un parādījis pareizos mānekļus, pareizo mušu.”
“Tehniski tas ir iespējams arī pašam. Pārsvarā lielākajā daļā upes ir vajadzīga kopējā makšķerēšanas atļauja (līdzīgi kā mums), un tad licence konkrētam posmam,” viņš turpina, “To visu es izpildīju, palika upes posms – kartē apmēram sapratu, internetā izlasīju, kura upe ir forša – zivjaina, atradu viesnīcu, kurā itkā tirgo tās licences.
Viesnīcā man norādīja citu bāru, kurā tirgo to licenci, bārā man norādīja sporta veikalu, kurā tikai var nopirkt licenci. Tas, savukārt, darbojas nākamajā dienā. Saprotiet – ceļojums ieilgst vēl pa divām dienām. Sapnis par foreli attālinās. Esmu pacietīgs, sagaidu nākamo dienu, “trāpu” veikalā, tīrā itāļu valodā smuki izrunājāmies, uz ko ķeras, kas ķeras.
Es saprotu, ka šajā posmā drīkst paturēt piecas foreles no 20 centimetriem. Nav jau “catch and release” (noķer un atlaid – aut.), kaut ko varēs galdā likt. Tāds laimīgs dodos meklēt “spotiņu”. Nākamā lieta, kas ir interesanta, jāsaprot, ka piebraukt pie upes nav tā, ka tur, kur gribi, tur piebrauksi. Sameklēju kartē, pasākums uz divām stundām, uzlieku savas pareizās brilles, kas rāda zivi.
Pieeju pie upes klāt. Vienvārdsakot, tajā posmā upe ir mākslīgi ierobežota ar krastiem un faktiski izskatās pēc taisna, smuka grāvja. Upe tek vienmērīgi, bez nekādiem līkumiņiem, bez nekādiem akmeņiem, 30 centimetri dziļa, caurspīdīgu ūdeni. Es saprotu, ka mani mušiņošanas “skili”, varētu teikt, šajā vietā, visticamāk, nebūs gana labi, lai tur atrastu zivi.
Pēdējais signāls, nezinu, ko tas nozīmē, – uz tiltiņa stāvu un vēroju, mēģinu kaut ko ieraudzīt, aizpeldēja garām viena liela forele, bet ar vēderu gaisā, tad es nodomāju, ka laikam šī nav mana reize – nākamreiz meklēšu tomēr gida palīdzību,” rezumē Kļaviņš, “Tāds mans stāstiņš, bet upes Itālijā superīgas! Noteikti jāmēģina nākamreiz. Ne asakas, draugi!”
