Raidījumā “Zaļais stūris” viesojas “Mana daba” komanda – dabā gājēji Uģis Trofimovs, Agnis Galejs un Sintija Rubule, lai dalītos savā pārdomās par to, cik svarīgi bērniem ir doties dabā, kā mazie rakari vislabāk iemācās dažādas lietas, kas skar ne tikai dabu, bet arī viņus pašus, un cik svarīga ir vecāku iesaiste.
“Mana daba” komanda organizē dažādus pasākumus, nometnes un pārgājienus dabā gan skolēniem no 1. līdz 12. klasei, gan arī bērnudārza bērniem un pieaugušajiem. “Ir tā, ka katrai vecuma grupai jābūt mazliet citādākai pieejai vai tam pasniegšanas veidam, kā un ko tu dari. Ar lielākiem jau var vienas lietas darīt, ar mazajiem – pavisam citas,” stāsta piedzīvojumu dabā organizatori.
“Ideja vispār ir, lai tas piedzīvojums dabā būtu interesants, mēs visu cenšamies darīt caur piedzīvojumu. Tas pats gan klases pārgājienos, gan nometnēs, gan visās lietās, kas ir ar bērniem, ir ļoti svarīgi to darbošanos veidot caur piedzīvojumu, tad arī bērns vislabāk iemācās.
Ja tu viņam vienkārši iesi un stāstīsi tā, ka vienkārši stāstīsi, tad bieži vien viņi neuztvers to informāciju tik labi un nepaliks tik labi varbūt prātā, ja viņš pats to nepiedzīvos un neizies cauri,” stāsta dabā gājējs. Tāpat visai emociju gammai, dodoties piedzīvojumos dabā, var iziet cauri gan septiņgadīgs bērns, gan 18 gadīgs jaunietis.
Tomēr komanda atminas situāciju, kas likusi aizdomāties par to, cik vecāki daudz iesaistās bērnu vešanā dabā. Kādā organizētā 2. klases pārgājienā bērns nobijies, tāpēc raudājis. Izrādījies, ka astoņgadnieks ir pirmo reizi mežā. “Vecāki viņu no rīta mājās ieliek mašīnā, aizved uz skolu, pēc skolas ieliek mašīnā, aizved uz veikalu un tad mājās. Tas ir viss, ko viņš ir redzējis līdz saviem astoņiem gadiem,” pastāsta pārgājiena organizatori.
“Klāsēs ir tik dažādi bērni. Bieži vien mēs prasām atbildību no pedagogiem, mēs prasām atbildību no kāda cita, bet, cik šo atbildību mēs uzņemamies paši kā vecāki? Jo vienā klasē, ejot piedzīvojumos, var būt pieci bērni, kas ir super advancēti, – viņi mierīgi var pāriet upei pāri kokam, viņi jūtas labi, brīvi.
To pat var redzēt fiziskajā koordinācijā, cik viņi daudz laika pavada dabā, jo tas jau nav tikai par sportu. Ir tādas priekšrocības, ka mēs, dodoties dabā, trenējam diezgan daudz un dažādas gan maņas, gan fiziskās lietas, un arī tajā pašā klasē var būt pieci bērni, kas nevar uzlikt kāju uz akmens, nevar tikt pāri upei,” piedzīvotajā dalās dabā gājējs, “Mēs sākām domāt par to, cik svarīga ir ģimenes iesaiste izglītošanā.”
