Esam pieraduši uzskatīt, ka Latvija ir mežu zeme, un meži ir mūsu zaļais zelts. Šīs sezonas pirmajā raidījumā “Mežnīca” pie Aināra Rutkēviča viesojas Pasaules Dabas fonda direktors Latvijā Jānis Rozītis, kurš raksturo, vai tiešām apgalvojums par mežu kā Latvijas zaļo zeltu ir patiess joprojām. “Rīkojoties, šad tad neskatāmies tik plaši – līdz ar to visas šīs vērtības var tikt apdraudētas,” teic Rozītis.
“Ja mēs runājam par zaļo zeltu, tad es gribētu teikt, ka jautājums – kādā mērogā mēs uz šo jautājumu lūkojamies? Nereti saka – zaļais zelts, tad primāri mēs, protams, skatāmies uz to, kā uz finanšu atbalstu Latvijai, naudas avotu, finanšu plūsmām no atjaunīgā resursa kā meža. Tajā līmenī, protams, mēs varam skatīties – kā mēs plānojam un kādi nākotnes izaicinājumi, bet lai vai kā es domāju, ka tāpat miljoni kubikmetru tiks nākotnē cirsti, un koksne kā atjaunīgais resurss tālāk jau dziļākai pārstrādei kā izejmateriāls nav apdraudēts,” norāda Pasaules dabas fonda Latvijā direktors.
“Jautājums ir – kādus mēs tos nākotnes plānus redzam saistībā ar koksnes ieguvi?” viņš turpina, “Tur nu gan ir dažādi redzējumi – cik daudz mēs nākotnē zaļo zeltu varētu apgūt tīri no tādas finanšu intereses vai koksnes ciršanas. Tad ir jautājums – ar kādiem datiem kurš operē un kādi signāli tiek doti, es gribētu teikt, koksnes pārstrādei vai investoriem, kuri vēlas nākt un redzēt koksnes ieguvi Latvijā nākotnē ar kaut kādu perspektīvu.”
Skatoties plašāk, parādās arī dabas daudzveidības jautājums. “Ne velti pasaulē tiek uzskatīts, ka ar mežu ir saistītas ap 75-80 procentiem no visām sauszemes sugām, tad tas nozīmē, ka tā ir tiešām ļoti būtiska mājvieta dažādiem organismiem,” paskaidro Rozītis.
“Daudz runājam par klimata pārmaiņām, un nešaubīgi mežs ir tas, kas piesaista oglekļa dioksīdu, ko arī cilvēks rada, tai pat laikā tā ir arī oglekļa krātuve, kur tiek uzkrāts šis ogleklis.”
Turklāt meža svarīgumu var novērot ne tikai dažādo kultūras, mūzikas un sporta pasākumu organizēšanā tajā, kas nozīmē, ka sabiedrībā mežs kļūst aizvien nozīmīgāks gan atpūtai, gan arī psiholoģiskam balansam.
“Ja mēs šiem aspektiem liekam klāt to, ar ko mēs sākām, es teiktu, ka šeit gan mēs esam uz sarkanās robežas. Es domāju, ka mēs, rīkojoties, šad tad neskatāmies tik plaši – līdz ar to visas šīs vērtības var tikt apdraudētas,” uzskata fonda direktors.
