Dabisko pļavu jautājums kļūst arvien aktuālāks, ņemot vērā, ka gadu laikā Latvijā tās ir samazinājušās līdz 0,9 procentiem Latvijas teritorijas. Raidījumā “Zaļais stūris” Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa atskatās vēsturē, kas palīdz skaidrot – kāpēc izzūd dabiskās pļavas Latvijā.
“Stāsts ir tāds, ka pirms 100 gadiem, kas ir tas atskaites punkts, ko mūsu zinātnieki ir pieņēmuši, jo ir dati, lai mēs varētu noteikt, cik tajā laikā bija dabiskās pļavas, un tie bija 30 procenti no mūsu teritorijas, jo toreiz Latvijā bija arī, protams, pavisam cita saimniekošana – tradicionālā saimniekošana, bija šīs mazās naturālās saimniecības, kur katrai bija savs lopu bariņš, savas ganības, savas siena vākšanas vietas.
Tādā veidā bija nodrošināta visa sugu aprite, jo sienu ved vezumā, vezums kratās, sēklas izbirst, tās var pārceļot – govis pārnēsā sēklas. Absolūti nedomājot par to, ka mēs tagad veidojam kaut kādu daudzveidību, zemnieki vienkārši gluži dabiski šo dabas daudzveidību uzturēja. Tāpēc pļavas ir tā unikālā vieta, kurā tā daudzveidība ir veidojusies, tieši sadarbojoties cilvēkam un dabai,” stāsta Brizga-Kalniņa.
Bez cilvēka klātbūtnes un cilvēka darbības dabiskās pļavas nevar pastāvēt, viņa turpina: “Cilvēka darbībai ļoti krasi izmainoties, sākoties industriālai lauksaimniecībai, pļavas arī saruka – mums tagad ir mazāk nekā viens procents no visas Latvijas teritorijas safragmentēts tādos mazos, sīkos ielāpiņos.” Precīzs dabisko pļavu apmērs šobrīd ir 0,9 procenti no Latvijas teritorijas.
Jāpiemin, ka daudzveidīgā pļavā vienā kvadrātmetrā var dažreiz saskaitīt vairāk nekā 50 dažādas sugas, kas ir visai iespaidīgs skaitlis. Atskatoties vēsturē, mēs esam mednieki vācēji, tad palikām par līdumniekiem, lauksaimniekiem un zemniekiem, aizdomājas Māris Olte. “Bija laiks, kad mums dabā bija daudz lielie zālēdāji, lielie zīdītāji, kuri izēda atsevišķus laukumus, – tas ir tas pamats, kā sāka veidoties pļavas.
Kad cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību, mēs kļuvām par nometniekiem, mēs sākām līst līdumus, mums pašiem bija pieradināti mājlopi, tad mums bija ļoti izdevīgi – bija vieta, kur gūt sienu un kur likt lopiem ganīties, kur ievākt dažādas zāles, – ļoti pragmatiski tas bija,” nosaka Brizga-Kalniņa.
