Cilvēki redz izcirstu klajumiņu un teic: “Kā mūsu mežus izcērt! Tūliņ nebūs mums ko elpot – visi meži būs izcirsti!” Tomēr, vai tā ir taisnība un kāda patiesībā ir mežsaimniecības būtība, raidījumā “Mežnīca” skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta (LVMI) “Silava” direktors un vadošais pētnieks Jurģis Jansons.
“Jēdziens “izcirst” attiecas uz divām Latvijas iedzīvotāju kategorijām – tie ir lauksaimnieki un pilsētnieki. Lai varētu dzīvot Latvijā un izaudzēt pārtiku, cilvēkiem meži bija jāizcērt, tātad – jāmaina šī zemes kategorija,” stāsta Jansons. Ja Latvijā nebūtu cilvēku, tad visa teritorija vienkārši būtu klāta ar meža ekosistēmu. Lai būtu no kā uzcelt māju un būtu kur izaudzēt pārtiku, mežs vēsturiski bijis jāizcērt.
“Latvijā galvenajā cirtē nocērt apmēram, es teiktu, 1,3 procentus no tā, cik meži Latvijā ir,” viņš turpina, “vai tas ir daudz vai maz, parasti runājot par šādiem skaitļiem, šķiet, ka maz, bet, protams, ka tas rada izmaiņas ainavā, kuras cilvēki, protams, pamana. Tad liekas, ka ir daudz, bet nu tā ir, – jo ir mazāk kaut kas pasaulē, jo to arī ātrāk pamana.”
Pētnieks min piemēru, – ja cilvēki brauc ar automašīnu pa mežu, viņi redz daudz priedes, taču neviens tam īsti nepievērš uzmanību. Tomēr brīdī, kad ierauga stirnu, visi skatās, tāpēc ka stirnu ir mazāk nekā priežu. “Arī to cirsmiņu ierauga starp meža ainavu – jā, atkal ir nocirtuši! Bet tā ir mežsaimniecības būtība, ka koki izaug, un tad, kad koki izaug, tos nocērt, pārstrādā, atjauno,” paskaidro Jansons.
“Galvenā rūpe un arī mūsu tāds uzstādījums no zinātnieku puses – atbalstam mežu nozarei vienmēr ir bijis kvalitatīva atjaunošana, jo tas ir tas brīdis, kad mēs varam iedot nākotni. Ja atjaunošana nav, tad mūsu izpratnē tā nav ne mežsaimniecība, ne nekas, tā ir vienkārša tāda primitīva resursu ieguve vai kaut kas tam līdzīgs, kas nerada nākotni,” viņš uzsver.
Arī likumā ir atrunāts – kas un cik lielos apmēros ir mežā jāatjauno, taču, vai mežsaimnieki ir caurmērā godprātīgi? “Protams, ka negodprātīgi vienmēr ir kaut kur arī pa vidu. Tāpat kā tajā piemērā par stirnām un priedēm, kādreiz ir tā, ka tos negodprātīgos pamana, un tos ļoti daudzos godprātīgos cilvēkus nepamana,” teic Jansons.
“Par meža īpašniekiem kopumā – par viņu apziņu un domāšanu negribu teikt nevienu sliktu vārdu,” norāda pētnieks, “Tā visa ir bijusi evolūcija, kur ir piedalījušies arī zinātnieki – caur dažādiem semināriem, caur saviem piemēriem un pierādījumiem. Jo vairāk meža īpašnieki tieši savā mežā sajutīs šo sava darba rezultātu, jo tā sabiedrība, meža īpašnieku kopiena kļūs tikai labāka, stiprāka un gudrāka. To jau mēs arī redzam. Ideāls jau nav nekad.”
