Katrs cilvēks reiz ir domājis par savu vai citu nākotni un uzdevis sev jautājumu: “Kā būtu, ja…?”. Šis jautājums domu līmenī rada vairākus un pavisam dažādus scenārijus ar to, kā varētu izmainīties nākotne, kurai tuvojamies. Kādi šobrīd ir iespējamie nākotnes scenāriji un kā pašam modelēt savu nākotni? Par to raidījumā “Prāts izglābs pasauli” Ievai Siliņai stāsta Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors, sociologs Miķelis Grīviņš.
“Šodien mēs runājām par nākotnes scenāriju plānošanu un tu minēji, ka šī metode ir vairāk piemērota lielākiem industriju un valsts līmeņa lēmumiem nevis individuāliem cilvēku lēmumiem. Vai vari pastāstīt kādu konkrētāku piemēru no savas pieredzes par nākotnes scenāriju plānošanu?” vaicā raidījuma vadītāja Ieva Siliņa.
Viens no piemēriem, kurā mēs šo metodi izmantojām, bija ar uzņēmēju grupu, kurā bija dažāda līmeņa lauksaimnieki. Un pats jautājums bija par sabiedrības attiecībām ar liellopu gaļu un kā šai grupai sevi interpretēt tai brīdī, kad, no vienas puses, ir spiediens par to, ka tā nav pati labākā iespēja, no otras puses, ir mēģinājums saglabāt biodaudzveidību un mēģinājumu brīvos ganīšanas apstākļos turētos liellopus prezentēt kā savādākus. Sarunās ar šīs grupas pārstāvjiem un ekspertiem konstatējām, ka ir 5 faktori, kuri ir tiešām svarīgi:
- kas notiks ar tirgu kopumā – vai tas noslēgsies, vai atvērsies. Ja tirgu patur atvērtu, tad, līdzīgi kā tagad, vairums no šīs produkcijas aizies uz ārpusi un patiesībā nav baigi svarīgi, ko mēs te iekšā domājam. Ja tirgus vairāk noslēdzās, tādā gadījumā mēs redzam, ka tas, ko vietējais patērētājs domā, patiesībā pēkšņi ir ļoti, ļoti svarīgi;
- par liellopu potenciālām slimībām, kuras var automātiski mainīt jebkādu diskusiju;
- iedzīvotāju maksātspēja, jo audzēt var visu ko, bet, ja cilvēki nav gatavi maksāt, tad nav īsti vērts to audzēt. Un tad var skatīties arī scenāriju, kur cilvēki kļūst turīgāki vai arī viņi vienkārši pārskata to, kā organizē savu ēdienkarti un atvēl vairāk naudas kaut kam ar augstāku kvalitāti;
- kāda loma ir dzīvnieku tiesību aizsardzības kustībām un kādu prominenci tās iegūst sabiedrībā.
Bija vēl daži faktori, bet šie 4 faktori dažādās kombinācijās principā palīdzēja iezīmēt dažādas nākotnes sabiedrības. Tam pa virsu mēs uzslāņojām pieeju, kas saucas STEEP. Galvenā ideja šai pieejai ir tāda, ka nevar vienlaikus notestēt 100 faktorus. Ir jāmēģina atlasīt daži galvenie, bet šiem galvenajiem ir jāprezentē kaut kas fundamentāls no tā fenomena, uz kuru tu skaties. Tā mēs gājām cauri šiem dažādajiem scenārijiem un faktoriem, atlasījām kādus 20 scenārijus, tad 10, kuri likās tādi pietiekoši reāli. Jo tas, ko mēs gribam tai brīdī, kad mēs prezentējam rezultātus cilvēkiem, lai viņu pirmā reakcija nav tāda, ka tas ir pilnīgi stulbi.
Pēc tam mēs atkal aicinājām uz sarunu industrijas pārstāvjus, prezentējām mūsu izvēlētos scenārijus un aicinājām uz diskusiju. Rezultātā nonācām līdz 4 reālākajiem scenārijiem, kurus pārvērtām stāstā un dažreiz arī attēlos.
Šīs metodes lielākais izaicinājums ir tas, ka cilvēkiem būs preferences un cilvēkiem vienmēr gribēsies runāt par to, par ko viņam patīk runāt. Šī metode prasa ļoti lielu atvērtību.
Vairāk klausies raidījuma “Prāts izglābs pasauli” ierakstā: