Zieča šoreiz “BB brokastīs” bez liekas iesildīšanās izklāsta savu ziemas realitāti: bļitkošana uz ledus mijas ar gatavošanos korporatīvajiem pasākumiem. Pa vidu – paštaisītas bļitkas, auksts gaiss, silta kompānija un sajūta, ka ziemas sezona viņam drīzāk ir aktīvākais gada posms.
Ja kādam vēl šķita, ka bļitkošana ir klusa, meditējoša nodarbe, Zieča šo mītu sagrauj momentā. Viņa gadījumā tā ir radoša darbnīca dabā – bez veikala plauktiem un instrukcijām. “No vecām sprādzēm, jostām un visādiem metāla krikumiem taisījām bļitkas un gājām bļitkot,” viņš stāsta, uzsverot, ka galvenais ir saprast, vai paštaisītā bļitka vispār turas rokās un ir lietojama. Ja neturas – arī pieredze.
Kur ir ledus, tur agri vai vēlu parādās spriedze. Kāds gabals aizpeld, kāds uzsauc: “Nenāc tuvu!”, un visi uz brīdi kļūst par drošības instruktoriem. Zieča to komentē bez dramatizēšanas: “Auksts jau, bet saulains laiciņš, un tad pabļitkojas, sasvilpjas.” Citiem vārdiem, ja jau ziema, tad vismaz ar stāstu.
No ledus ceļš ved uz siltākām telpām – korporatīvajiem pasākumiem. Tur, pēc Ziečas teiktā, notiek viss: “Ēd, dzer, uzaicina iluzionistus”, dzied un sacenšas, “kurš ātrāk nodzied “Pūt, vējiņi”.” Un reizēm arī tiek pie balvām. “Pudelīti dod, jā. Reiz pat sadzīves tehnika bija,” viņš atceras, liekot saprast – korporatīvais pasākums viņa stāstos ir mazliet sports, mazliet koncerts un mazliet loterija.
Noslēgumā Zieča nonāk pie savas dzīves formulas, kas izskan tikpat pārliecinoši kā joks: “Kamēr vecums atļauj, vēlme zina.” Un, spriežot pēc bļitkām no sprādzēm un čainikiem kā balvām, viņš šo principu ievēro godīgi. Ja jau ziemā var paspēt gan uz ledus, gan uz skatuves – palikt nopietnam tiešām nav nekādas vajadzības.
