Laikmetā, kad elektrība kļūst aizvien nozīmīgāka, liels jautājums ir vēja parku izveide, lai to ražotu. Raidījumā “Zaļais stūris” vides eksperts Oskars Beikulis un Latvijas Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs skaidro, kā norit vēja parku izveides process, iesaistot iedzīvotājus, kuri kopumā labprāt uzdod savus jautājumus un izzina situāciju.
“Mēs dzīovjam absolūtā demokrātijā – cilvēkiem ir iespējas izteikties, un tas ir jādara, vienkārši ir jāsaprot – ir jābūt konstruktīvai sarunai, sarunai jābūt mērķorientētai – meklēt kaut kādus kopsaucējus, nevis iecirsties, un es tagad no viena kakta bļaušu, otrs no otra kakta bļaus,” teic Nāburgs, “Tas nav pareizi, un tas neliecina par mūsu sabiedrības tādu briedumu, un tā mēs atpaliksim no igauņiem un leišiem aizvien vairāk un vairāk.”
Viņš norāda, ka nevajag ieciklēties uz ekstrēmiem gadījumiem, par ko arī nereti izskan presē, taču lielākoties publiskās apspriešanās process norit gana veiksmīgi: “Kopumā tas process īstenībā tajās publiskajās apspriešanās ir konstruktīvs un labs, jo cilvēki atnāk absolūti normāliem jautājumiem – tev pieder īpašums, tu gribi saprast, cik tālu tās turbīnas atradīsies, tās redzēs, neredzēs, no kuras puses tās varētu būt redzamas. Tas ir normāli, ka tevi tas uztrauc, un tu uzdod šos jautājumus.”
Tāpat bieži vien, saņemot savas atbildes, cilvēki nomierinās un saprot, ka tur īstenībā nekā traka nav. Savukārt Beikulis piemin dialoga veidošanos, kas ir ļoti svarīgi: “Pēdējo gadu laikā esmu piedalījies noteikti pārdesmit sabiedriskajās apspriešanās vēja parkiem gan sākuma procesā, gan beigu procesā, un tas svarīgākais, ka tu veido to dialogu ar tiem vietējiem iedzīvotājiem, un nav jau tā, ka viņu domas ir glupas.”
Viņš turpina: “Tas, ko es vienmēr esmu teicis: “Hei, nāciet ar savām idejām un domām!” Ja te būs tas vēja parks, mēģinām viņu padarīt labāku, tā, lai viņš jums ir saprotams, pieņemams. Ja tas process aiziet šādā veidā, tad lielā mērā tās jau ir kaut kādas konstruktīvas diskusijas.” Vēl kāds aspekts, kas novērots iedzīvotāju vidū – vietējie un nevietējie iedzīvotāji. “Cilvēki, kas kaut kādās vietās dzīvo jau gadiem vai, tā sakot, paaudzēm, viņiem tas kreņķis par kaut ko, tā sakot, to jauno, ir krietni mazāks nekā tiem, kas nopirkuši vasaras māju,” piebilst Beikulis.
