Robežpārkāpšana – emocionālās telpas un iekšējās robežas, tās robežas, kuras arī mēs kā ģimene katrs veidojam. Kāda būtu pieņemama mūsu kā vecāku vai kā pieaugušo reakcija tajos brīžos, kad mēs piefiksējam vai pamanām to, ka bērna robežu pārkāpšana jau kāpj ārā no dzīves mācīšanās procesa? Kas būtu veselīgākais vai labvēlīgākais veids, kā vecāki varētu ar dažāda vecuma bērniem par šo tēmu parunāt vai parādīt? Par robežpārkāpšanu stāsta “Centrs ZIN” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis.
Mums kā vecākiem vispirms ir jāsāk ar sevi. Tā godīgi paskatamies paši uz savu uzvedību. Mums ir jāsāk ar to, ka mēs mēģinām pamanīt, kur mēs paši šīs robežas neievērojam un pārkāpjam, neaizejot uzreiz uz apvainojumiem par to, ko tu nedari, jo tas gandrīz nekad nestrādā. Piemēram, ja mēs sakām bērnam: “Tu zini, būtu pieklājīgi klauvēties, kad tu nāc pie manis guļamistabā” tad vai nav tā, ka mēs paši atraujam durvis vaļā, ieejot pie viņa.
Varam mēģināt vienoties – vai mēs varētu sarunāt, ka tajā brīdī, kad es aizeju bišķiņ par tālu, tu man pasaki – klausies, tu tagad pārkāpt man robežu. Vai, piemēram, tu pasaki vārdu “margrietiņa” vai “gārsene”, vai kaut kādu jūsu pašu izdomātu vārdu.
Ja mēs aktīvi neievērojam to, ko bērns saka, piemēram, ka viņš negrib kaut kur doties, un piespiežam viņu ar vārdiem: “Nē, mīlulīt, tu darīsi tā kā es teicu un muti ciet” – tad agri vai vēlu mēs to sagaidīsim arī attiecībā uz sevi vai kādu citu, kurš ir vājāks. Mums pašiem līdz tam brīdim būs jāpagaida līdz pusaudžu gadiem. Bet attiecībā uz kādu citu vājāku, piemēram, mazāku brāli vai māsu šīs robežas var tikt pārkāptas jau krietni ātrāk.
Cik svarīgi ir vecākiem ievērot savu konsekvenci attiecībā uz robežām?
Mēs visi esam cilvēki un dažreiz es varbūt aizeju ne tur, kur es gribēju iet. Bet mans uzdevums ir to piefiksēt un pēc tam atklāti pateikt: “Klausies, man šķiet, ka es uzvedos neadekvāti un es redzu, ka tas reāli nebija pareizi no manas puses.” Un tad es pasaku, kā man būtu bijis jārīkojas savādāk. Šeit arī nepalīdzēs garas lekcijas, lai nepārforsētu. Bet te konsekvence ir tajā, ka es diezgan ātri mēģinu pamanīt, kad esmu aizgājusi ne tur. Un šis koda vārds “margrietiņa” var man palīdzēt.
Vēl būtu svarīgi pārrunāt dažādas situācijas tad, kad emocijas nav sakāpinātas. “Kā tu gribētu lai es šādās situācijās reaģēju?” vai “Kas tev nepatika vai kur tu redzi, ka es varētu reaģēt citādāk?”. Pārrunāt lietas, kamēr vēl esam krastā.
