Latvijas sporta fani ir skaļi, pamanāmi un uzticīgi, un trijotne, kas viesojas raidījumā “Kā dzīvot tālāk?”, to apliecina katrā vārdā. Uldis Kučerāns, Jānis Barkāns un Artūrs Romāns stāsta par tradīcijām, kas viņus vieno, par piedzīvojumiem ceļā uz lielajiem sporta notikumiem un par to, kā viņi gatavojas atbalstīt Latvijas komandu nākamajās ziemas olimpiskajās spēlēs Milānā–Kortīnā.
Uldis sarunu sāk ar fanus vienojošu ideju – viņu lojalitāte neaprobežojas ar vienu sporta veidu. “Mēs neesam tikai hokeja fani. Mēs esam Latvijas sporta fani,” viņš uzsver, atgādinot, ka latviešu atbalsts redzams gan biatlona trasēs, gan šorttreka hallēs, gan renes līkumu malās. Tur, kur plīvo sarkanbaltsarkanais, tur dzirdama arī viņu balss.
Bungas šai balsij piešķir ritmu, un tās ir kļuvušas par Latvijas fanu firmas zīmi. “Mēs bez bungām nekur nevaram. Bungas ir vajadzīgas, lai radītu mūsu ritmu un skaņu,” saka Uldis, kurš ar instrumentu plecos ceļo jau kopš 2000. gada. Bungas paceļ ne tikai sektoru – tās saliedē līdzjutējus un bieži vien iedod papildu dzirksti arī sportistiem. Lai arī reizēm bungas neielaiž lidostās vai arēnās, fani vienmēr atrod ceļu, kā ritmu tomēr nogādāt līdz tribīnēm.
Savukārt Artūrs piešķir sarunai personiskāku skanējumu. Viņš stāsta par brīdi tālā turnīrā, kad līdzjutēji vienojušies palīdzēt kādam fanam, kuram pietrūka līdzekļu, lai tiktu uz nākamo spēli: “Mēs tur vienojāmies un saorganizējām naudu, lai džeks tiktu tālāk uz spēli.” Tādos brīžos kļūst skaidrs – fanu kustība nav tikai bungas un dziesmas, tā ir arī savstarpēja cilvēcība, kas pārdzīvo kilometru attālumus.
Fanu dzīve nereti ir spontāna. Jānis atminas ceļojumu uz 2002. gada olimpiskajām spēlēm: “Uz Soltleiksitiju mēs aizbraucām.. nu, vienkārši – aizlidojām un tad skatījāmies, kas būs tālāk.” Šogad ceļš uz Milānu un Kortīnu solās būt sarežģītāks – biļetes dārgas, vietas ātri izpārdotas, taču fani jau ir pieraduši, ka viss jāimprovizē. Viņu mērķis ir vienkāršs: būt tur, kur startē Latvijas sportisti.
Tuvojoties spēlēm, fanu pārliecība par Latvijas izlasi ir noturīga. Artūrs to rezumē skaidri un trāpīgi: “Mēs ticam, ka čaļiem Milānā būs labs turnīrs. Viņi vienmēr māk pacelties, kad vajag.” Šī ticība ir iemesls, kāpēc viņi dodas no pilsētas uz pilsētu, nes bungas pāri robežām un piepilda tribīnes ar sarkanbaltsarkanu enerģiju. Latvijas fani ir vairāk nekā skatītāji – viņi ir kustība, kas dod spēku arī sportistiem.
