Trešā daļa vīriešu Latvijā savu psihisko veselību pēdējā gada laikā novērtē kā sliktu vai ļoti sliktu, taču tikai 14 procenti no viņiem ir meklējuši profesionālu palīdzību, liecina nesen veiktas “Norstat” aptaujas dati. Šie skaitļi iezīmē skarbu realitāti – lielākā daļa vīriešu ar savām grūtībām paliek vieni. Par to raidījumā “Noturības kodols” runā RSU Psihosomatiskās medicīnas un Psihoterapijas klīnikas ārsts-psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis.
Kāpēc tā notiek? Pēc psihoterapeita teiktā, atbilde slēpjas trīs virzienos – audzināšanā, bioloģijā un nespējā atpazīt savas emocijas. “Runāt par savām emocijām – tā ir viena lieta, ko vīriešiem stereotipiski īpaši nemāca,” viņš norāda. Jau bērnībā zēniem māca būt stipriem un neizrādīt vājumu, un tas vēlāk pārvēršas grūtībās saprast, kas patiesībā notiek pašos.
Ja emocijas netiek apzinātas, tās nepazūd – tās vienkārši maina formu. Bieži tās tiek projicētas uz apkārtējiem: vainīgi kļūst kolēģi, partneris vai svešinieki. Psihoterapeits skaidro, ka šādā veidā cilvēks izvairās paskatīties uz sevi, bet iekšējā spriedze tikai pieaug. Tā vietā, lai risinātu problēmu, tā tiek pārcelta uz ārpasauli.
Tāpēc nav pārsteigums, ka palīdzība tiek meklēta tikai tad, kad viss jau ir saasinājies. “Salīdzinoši biežāk vīrieši vēršas krīzes situācijā,” uzsver psihoterapeits. Tas notiek brīdī, kad parādās izdegšana, sabrūk attiecības vai veidojas atkarības. Līdz tam daudzi mēģina tikt galā paši – strādā vairāk, ignorē emocijas vai meklē īslaicīgu atvieglojumu, piemēram, alkoholā.
Tomēr aina pamazām mainās. Arvien vairāk vīriešu sāk meklēt palīdzību apzināti, nevis tikai spiediena rezultātā. Viņi nāk ar konkrētiem jautājumiem – par trauksmi, attiecībām, pašvērtējumu. “Psihoterapeits neglābj dzīvības, viņš glābj dzīves,” uzsver Pūliņš-Cinis. Tas nozīmē – runa nav tikai par izdzīvošanu, bet par to, kā dzīvot labāk.
Ko darīt līdz tam? Ne vienmēr uzreiz nepieciešams terapeits – svarīgi ir sākt ar vienkāršām lietām. “Fiziska aktivitāte palīdz izlādēt tās emocijas,” viņš skaidro. Kustība palīdz mazināt spriedzi un sakārtot iekšējo stāvokli, pat ja tā neatrisina problēmas sakni. Taču izšķirošais brīdis ir cits – spēja sev atzīt: man ir grūti. “Palūgt palīdzību un pateikt “man ir grūti” – tas bieži vien vīriešiem ir visgrūtākais,” atzīst Pūliņš-Cinis.
Mūsdienās daļa atbildes tiek meklēta arī tehnoloģijās – attālinātās konsultācijās vai pat sarunās ar mākslīgo intelektu. Taču psihoterapeits brīdina: tas nevar aizvietot cilvēcisku kontaktu. “Viens no ārstējošiem momentiem psihoterapijā ir tieši attiecības,” viņš uzsver. Tieši uzticēšanās, klātbūtne un reāla saruna ir tas, kas palīdz mainīt dzīvi.
Un te arī slēpjas galvenais jautājums – nevis vai vīrietim ir problēmas, bet vai viņš ir gatavs tās ieraudzīt. Kamēr tas nenotiek, statistika nemainīsies, bet brīdī, kad “man viss ir kārtībā” pārvēršas par “man ir grūti”, sākas īstā pārmaiņa.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Noturības kodols” saturu atbild AS “Radio SWH”.
