Pilsētas kļūst blīvākas, vasaras karstākas, un arvien biežāk publiskajā telpā skan jautājums par zaļumu trūkumu. Balkoni, pagalmi, jumti un pat palodzes sāk pildīt jaunu lomu – kā vietas, kur aug ne tikai puķes, bet arī garšaugi, dārzeņi un veidojas kopības sajūta.
Radio SWH un Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar ainavu darbnīcas ALPS ainavu arhitekti Helēnu Gūtmani mēģina saprast, vai urbānā dārzkopība ir nākotnes nepieciešamība vai tikai skaista ideja. Sarunā izkristalizējas viena doma – pilsētā zaļums ir vajadzīgs visiem, bet “savējais dārzs” nozīmē ko citu nekā parks.
Kas īsti ir urbānais dārzs un kāpēc tas nav tikai par dillēm
Ainārs Rutkēvičs sarunu sāk ar vienkāršu jautājumu – kā urbāno dārzu izskaidrot cilvēkam, kurš ar to nav saskāries. Helēna Gūtmane atbild ar pretjautājumu, vai cilvēkam vispār tas jāskaidro, ja cilvēks kaut reizi ir bijis ārā un sēdējis uz zālītes. Tomēr viņa formulē arī konkrētu skaidrojumu. Urbānais dārzs sākas tajā brīdī, “kad tu iestādi kaut ko vietā, kur parasti tas neaug” – uz balkona, uz jumta, pagalmā vai loga priekšā. Un tas gandrīz vienmēr ir neliels izaicinājums, jo tā ir vieta ar saviem ierobežojumiem.
Par urbāno dārzu popularitāti Helēna Gūtmane saka tieši, ka tā ir ļoti populāra ideja, bet viņa nepiekristu, ka tā “kļuvusi” populāra tikai tagad. Pēc viņas teiktā, latvietim un dārzam ir cieša saikne, un arī pilsētā tas vēsturiski bijis klātesošs. Helēna Gūtmane atgādina, ka Rīgā jau 18. gadsimtā veidoja dārzus, un pirmos publiskos parkus pat sauca par dārziem.
Svarīga ir arī izmaiņa, ko viņa iezīmē. Agrāk dārzs biežāk bija saistīts ar pārtikas audzēšanu un iztiku, savukārt šodien akcents daudzviet pārbīdās uz ko citu. Helēna to nosauc kā “pieskārienu dzīvajai dabai” vietās, kur ikdienā šāds pieskāriens var būt liegts.
Kad parks vairs nav pietiekami un kāpēc kopienas dārzs maina apkaimi
Ainārs Rutkēvičs pievēršas praktiskajai pusei – mazdārziņi Rīgā daudzviet tiek nīdēti ārā vai pārvēršas par aizlaistām teritorijām. Eksperte uzreiz precizē, ka mazdārziņu samazināšanās nav tāpēc, ka cilvēkiem būtu mazāka vēlme darboties. Viņas skatījumā viena no būtiskajām pusēm ir tā, ka šīs vietas ir “ļoti garšīgas lielai attīstībai” arī ekonomiski. Un tad rodas jautājums, vai tas ir prātīgi, ja paralēli netiek dotas citas vietas, kur pilsētniekiem turpināt šo saikni ar dārzu.
Kā piemēru Ainārs Rutkēvičs min Sporta pils teritorijas dārzus. Par ko ainavu arhitekte uzsver, ka tā nav bijusi kooperatīva forma, tā bija kopiena, un viņa nosauc arī iniciatīvas aizsācēju. Tā bija Renātas Slākstenes iniciatīva, kurā piedalījušies domubiedri, un arī kolēģe Ilze Rukšāne bijusi viens no virzītājspēkiem. Gūtmane uzskata, ka šajā stāstā svarīgākais ir atbildības aspekts. “Dārzs vienmēr ir jautājums par atbildību,” pārliecināta ir raidījuma viešņa, piebilstot, ka tieši šī kopīgā attieksme sapulcēja cilvēkus un radīja apkaimei jaunu centru.
Otrajā sarunas daļā Ainārs Rutkēvičs jautā, vai katram pilsētniekam vajag savu dārziņu, vai pietiek ar parkiem. Uz ko eksperte atbild, uzsverot atšķirību starp publisku zaļo ārtelpu un mazu urbāno dārziņu. Publiskā ārtelpa dod iespēju vērot un baudīt, bet dārziņš ir par rūpēm un atbildību. Viņa šo noformulē kā vēlmi veidot dialogu ar augu un vidi. Kad ir vajadzība pēc ļoti tuva dialoga, “tur sākas urbānā dārzniecība”.
Par klimata pārmaiņām Helēna runā divos līmeņos. Viņa piedāvā iztēles eksperimentu – iedomāties pilsētu, kur viss ir noasfaltēts un nav koku, krūmu un parku. Atbilde esot skaidra: tas nav iespējams. Tajā pašā laikā karstākas un sausākas vasaras nozīmē arī izaicinājumus zaļumam, jo to uzturēšanai vajag piepūli, tehnoloģijas, laistīšanu un naudu. Ainavu arhitekte to sauc par investīciju veselībā un atgādina, ka arī cilvēks bez “dabīgiem palīgiem” izdeg.
Un te parādās vēl viens uzsvars, ko viņa izceļ. Pilsētai, viņasprāt, daudz konsekventāk un sistemātiskāk ir jāpievēršas zaļiem jumtiem, jo plakano jumtu ir daudz. Helēna Gūtmane pat runā par nepieciešamību iestrādāt prasības ekstensīviem zaļiem jumtiem, ja nav citu iespēju veidot intensīvāku, cilvēkiem izmantojamu zaļo ārtelpu. Ideja ir vienkārša – atdot dabai vismaz daļu no tās vietas, ko ēka ir paņēmusi.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
