Ir vakari, kad šķiet – vairs nepietiek ne pacietības, ne balss, ne spēka. Bērns raud, pretojas, negrib gulēt vai nolikt telefonu, bet vecākam galvā skan doma: kāpēc viņš vienkārši neklausa? Raidījumā “Noturības kodols” “Centra ZIN” vecāku izglītības trenere Inga Oliņa aicina šajos brīžos apstāties un paskatīties dziļāk – nevis uz bērna uzvedību kā problēmu, bet uz to kā signālu.
“Bērni vēl tikai mācās regulēt savas emocijas, bet mēs no viņiem bieži sagaidām pieauguša cilvēka uzvedību,” norāda Oliņa. Viņa uzsver, ka bērna nervu sistēma vēl nav nobriedusi, tāpēc dusmas, asaras vai pretestība nav apzināta nepaklausība: “Bērns nereaģē “par spīti” – viņš reaģē uz spriedzi, ko nespēj pats vēl izturēt.” Šī atziņa maina skatījumu – no vainošanas uz izpratni.
Īpaši trausli brīži ģimenēs bieži ir vakaros, kad dienas nogurums sakrīt ar bērna grūtībām pāriet uz mieru. “Gulētiešana nav disciplīnas jautājums, bet pārejas moments, kas bērnam var būt ļoti grūts,” saka Oliņa. Šādās situācijās pieaugušā miers kļūst par drošības punktu, kamēr steidzināšana un paceltas balsis spriedzi tikai pastiprina.
Līdzīga aina atkārtojas rītos. Laiks spiež, pulkstenis tikšķ, bet bērns it kā iestrēgst. “Rītos mēs bieži gribam rezultātu, bet aizmirstam par procesu,” atzīst speciāliste. Jo vairāk vecāks steidzina, jo spēcīgāka kļūst bērna iekšējā pretestība. “Jo vairāk mēs steidzinām, jo vairāk bērna nervu sistēma aizveras,” viņa papildina. Šajā brīdī nevis ātrums, bet sapratne palīdz tikt uz priekšu.
Ne mazāk spriedzes raisa konflikti par ekrāniem – tēma, kas pazīstama gandrīz katrai ģimenei. Tomēr arī šeit Oliņa aicina skatīties plašāk: “Ekrāni paši par sevi nav ļaunums – konflikts rodas tad, kad nav attiecību.” Aizliegumi un strikti noteikumi bez sarunas nereti pastiprina distanci, nevis palīdz bērnam iemācīties robežas.
Sarunas centrā ir vecāku psiholoģiskā noturība – spēja saglabāt klātbūtni arī tad, kad pašam ir grūti. “Bērniem visvairāk vajag nevis pareizos vārdus, bet mierīgu pieaugušo blakus,” uzsver Oliņa. Tas nozīmē pamanīt arī sevi – savu toni, spriedzi, nogurumu. “Ja mēs ar bērnu runājam tā, kā ar pieaugušo nekad nerunātu, tas ir signāls apstāties,” viņa piebilst.
Noslēgumā Oliņa aicina vecākus būt saudzīgākiem pret sevi: “Vecāku noturība nav spēja nekad nekļūdīties, bet spēja pamanīt sevi un atgriezties kontaktā.” Ja arī kādreiz balss kļūst skaļāka vai pacietība izsīkst, tas vēl nenozīmē neveiksmi. Tā ir daļa no attiecībām, kurās mācās gan bērni, gan pieaugušie – soli pa solim, mierīgāk un cilvēcīgāk.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Noturības kodols” saturu atbild AS “Radio SWH”.
