Brāļu un māsu konflikti var būt nepatīkami ne tikai pašiem bērniem, bet arī vecākiem, kuri nereti līdz galam nezina, kā rīkoties pareizāk – izšķirt strīdu vai vispār neiesaitīties? Raidījumā “Pietura vecākiem” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kāpēc brāļu un māsu konfliktos vecākiem nevajadzētu spēlēt tiesneša lomu.
“Konflikta situācijās nevajadzētu spēlēt tiesnesi,” teic Oliņa, uz ko Rubenis nosaka: “Tā ir standarta situācija, ko mēs kā vecāki piedzīvojam tajā brīdī, kad mūsu bērni sakašķējas, tad gribas būt tam taisnības ieviesējam.” Vecāku galvās bieži bērnu savstarpējo ķīviņu izbeigšanā ieviešas doma līdzīgi kā šķīrējtiesa – tagad izlemsim, kurš bijis vainīgs, kādā kapacitātē un kā savā ziņā sodīsim pāridaritāju.
“Attiecībā uz pašu konfliktu ir vēlams to atrisināt bez sodīšanas,” paskaidro vecāku trenere, “No bērna perspektīvas – kurš tiek vainots, kur atnāk tā šķīrējtiesa, tā vēlme, ka es gribu tomēr atriebties, jo manā galvā šī šķīrējtiesa visdrīzāk nebūs taisnīga. Tad man ir tāda drusciņ nepilnvērtības sajūta plus ir pienācis vēl trešais.” Visbiežāk ķīvēšanās nav smagi miesas bojājumi, bet ir dusmošanās par kaut ko, kas nav taisnīgs.
“Dusmas bieži vien ir jau apriori tāda netaisnīguma izjūta. Dusmas simbolizē to, ka es, piemēram, uzskatu, ka šī situācija nav man par labu, tā ir netaisnīga, un tāpēc es savas dusmas izgāžu kaut kādā veidā ar savu uzvedību, ar savu, iespējams, agresiju, kliegšanu un dusmošanos, durvju aizciršanu un tā tālāk,” viņa stāsta. Tomēr, kā vecākiem rīkoties, ja bērni savā starpā ķīvējas?
“Mēģināt šo situāciju izlīdzināt un atrast risinājumu, saprast to vajadzību, kāda tur ir bijusi. Ja tā ir bijusi, ka mēs nevaram sadalīt vienu mantiņu, tad varbūt, ka mēs to mantiņu – vēl vienu tādu pašu nopērkam,” iesaka Oliņa. Te gan nebūs aspekts, ka bērns tagad izsprucis sveikā cauri, bet gan uzsvars uz to, lai parādītu, cik vērtīgas ir abu bērnu savstarpējās attiecības.
Piemēram, ja mazākais bērns regulāri iet pie vecākā bērna istabā – kaitina, nepārtraukti baksta, tad vecākajam bērnam var godīgi pateikt: “Viņš tik ļoti grib tavu uzmanību, ka viņš nevar vienkārši izturēt. Viņš netic, ka tu viņam esi svarīgs.”
