Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” viesojas Juris Rubenis – teologs, teoloģijas doktors, garīdznieks un vairāku grāmatu autors, kura sarunas nereti ved prom no vienkāršām atbildēm. Šoreiz uzmanības centrā nokļūst mūsdienu cilvēka iekšējā pasaule – nogurums, trauksme, jēgas meklējumi un jautājums, kā dzīvot patiesāk, ne tikai veiksmīgāk.
“Mēs dzīvojam ļoti pārtikušā sabiedrībā, bet iekšēji bieži esam ļoti tukši,” saka Rubenis, iezīmējot spriedzi, ar kuru sastopas daudzi. Viņa skatījumā šis tukšums nav nejaušs – tas ir signāls, ka dzīvesveids un iekšējās vajadzības vairs nesakrīt: “Depresija un trauksme bieži vien nav tikai slimības – tās ir signāli, ka kaut kas dzīvē nav īsti savās vietās.”
Rubenis uzsver, ka ar izpratni vien nepietiek. Dzīves kvalitāti nemaina pareizi vārdi vai teorijas. “Ar domāšanu vien dzīvi mainīt nevar. Dzīvi maina tikai prakse,” viņš saka. Šajā kontekstā arī garīgums iegūst ļoti konkrētu nozīmi. “Garīgums nav teorija. Garīgums ir tas, ko tu patiesībā dari ar savu dzīvi,” skaidro teologs. Tā nav ideja, bet ikdienas rīcība un attieksme.
Viens no sarežģītākajiem, bet būtiskākajiem aspektiem ir klusums. “Mēs bieži bēgam no klusuma, jo klusumā sākam dzirdēt sevi,” atzīst Rubenis. Pēc viņa domām, tieši šī sadzirdēšana mēdz būt visgrūtākā, jo tā prasa godīgumu pret sevi. Taču bez šīs sastapšanās nav iespējams saprast, kas cilvēkam patiesībā ir svarīgs un no kā būtu laiks atteikties.
Runājot par atbildību, Rubenis ir tiešs un nepārprotams. “Neviens cits tavā vietā nevar nodzīvot tavu dzīvi,” viņš saka, uzsverot, ka izvēles nevar deleģēt ne autoritātēm, ne sabiedrības normām, ne apstākļiem. Šī atziņa īpaši asi atklājas brīžos, kad cilvēks saprot – ilgu laiku viņš ir dzīvojis pēc citu gaidām, ne savējām.
Pēc visām šīm pārdomām teologs atgriežas pie skatiena uz dzīvi no laika distances. “Dzīves beigās cilvēki nenožēlo to, ka nav bijuši veiksmīgāki, bet to, ka nav dzīvojuši patiesāk,” viņš saka. Šis secinājums, viņaprāt, nav drūms, bet atbrīvojošs – tas palīdz saprast, ka jēga nav jāatliek uz vēlāku vai jāmeklē ārējos sasniegumos.
Visu iepriekš teikto Rubenis savelk vienā kodolīgā atziņā: jēga nerodas no panākumu sarakstiem vai nemitīgas sevis pilnveidošanas. Tā rodas no drosmes dzīvot saskaņā ar sevi. Kā viņš uzsver, cilvēks var izturēt ļoti daudz, ja zina, kāpēc dzīvo. Un šo “kāpēc” katram nākas meklēt pašam – klusumā, praksē un atbildībā par savu dzīvi.
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies ierakstā!
