Vientulība kļuvusi par vienu no mūsu laika lielākajiem izaicinājumiem. Vienotā krīzes tālruņa dati liecina – šī gada pirmajos deviņos mēnešos zvanu skaits par vientulības izjūtu pieaudzis par trešdaļu. Raidījumā “Noturības kodols” Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” vadītāja Anda Švinka norāda, kāpēc šī sajūta izplatās tik strauji un cik svarīga ir vienkārša saruna.
“Vientulību visbiežāk cilvēki izjūt, esot starp citiem – darbā, ģimenē vai pat ballītē,” stāsta Švinka, “Tā ir sajūta, ka es neesmu pietiekami labs vai vajadzīgs.” Viņa uzsver, ka vientulība nav tas pats, kas vienatne. Tā nav cilvēku trūkums – tā ir saiknes trūkums. “Mēs varam justies vientuļi arī lielā ģimenē, arī koncertā vai darbā,” papildina Švinka.
Pandēmijas gadi vientulības sajūtu padarījuši vēl asāku – cilvēki pierada pie attālinātas dzīves, un tagad “klusā pandēmija” turpinās. “Šobrīd visa pasaule vairāk vai mazāk “aiziet internetā”,” norāda Švinka, “Bet pazūd cilvēcīgais kontakts, kas ir tik ļoti nepieciešams, lai justos atbalstīti.” Viņa to dēvē par digitālā laikmeta paradoksu – mēs esam savienoti vairāk nekā jebkad, taču jūtamies vieni.
Īpaši nozīmīgi, pēc Švinkas teiktā, ir tas, ka par vientulību aizvien vairāk runā vīrieši. “Vīrieši arvien vairāk uzdrošinās runāt par to, ka jūtas vientuļi,” viņa norāda, “Tas ir drosmīgi, jo viņiem ir iemācīts būt stipriem un nerunāt par savām emocijām.” Eksperte uzsver, ka atklātība nav vājums, bet gan spēka pazīme: “Tas nav vājums, parādīt, ka jūties slikti vai vientuļš. Tā ir milzīga drosme.”
Tāpat ir svarīgi atšķirt vientulību no vienatnes. “Ir milzīga atšķirība starp vientulību, kas ir ciešanas, un vienatni, kas ir dziedinoša un apzināta izvēle būt ar sevi,” atgādina Švinka. Šī spēja būt ar sevi, viņasprāt, var kļūt par iekšēju spēka avotu, bet tikai tad, ja cilvēks jūtas sadzirdēts. “Kad mēs jūtamies vientuļi, mums ir nepieciešams atbalsts. Tikai tad mēs spējam pārvērst šo sajūtu par dziedinošu vienatni,” tā “Skalbes” vadītāja.
Vientulība pati no sevis nepazūd, bet to var mazināt, ja cilvēks tiek uzklausīts. “Dažkārt viens zvans ir kā rokas uzlikšana uz pleca,” nosaka Švinka, “Tas ir tik maz, bet patiesībā ļoti, ļoti daudz.” Viņa atgādina, ka valsts apmaksātais emocionālā atbalsta tālrunis 116123 ir pieejams jebkuram – vienalga, vai problēma šķiet liela vai maza. Jo dažkārt viss, kas vajadzīgs, ir nevis daudz cilvēku apkārt, bet viens, kurš klausās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Noturības kodols” saturu atbild AS “Radio SWH”.
