Raidījumā “Pietura vecākiem” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis no “Centra ZIN” meklē atbildes uz kādas mammas jautājumu par to, kā vecākam iemācīties nekliegt jeb nepacelt balsi uz bērnu. “Šad tad mēs tiešām resursu trūkuma dēļ vai spēka un pacietības trūkuma dēļ tā rīkojamies,” paskaidro Oliņa.
Četru, sešus un septiņus gadus veco bērnu mamma raksta, ka vienīgais veids, kā viņa var komunicēt ar saviem trim bērniem vai pateikt kaut ko tā, lai atvases viņu sadzird, ir caur balss pacelšanu, kliegšanu, situāciju ieskicē Rubenis. Pēc tam mamma jūtas vainīga un dodas atvainoties saviem bērniem, taču arī mazie ķipari kādreiz skatās ar ne visai labvēlīgām acīm uz savu mammu. Tāpēc arī jautājums – kā vecākam iemācīties nekliegt uz bērnu?
Šo trīs bērnu vecuma diapazons ir ļoti mazs, paskaidro Oliņa: “Tas paredz to, ka vecāks ir tērējis ļoti daudz resursu, un viņam droši vien šo resursu trūkst. Tāpēc nereti mēs izmantojam kaut kādu vienu arī no bērnības pārņemtu stratēģiju – ja es tagad uzkliegšu viņiem, tad ātri sapratīs, jo citādāk viņi mani nedzird. Es neiedošu nekādu recepti, kur es pateikšu, ka tas nekad nenotiks.”
“Šad tad mēs tiešām resursu trūkuma dēļ vai spēka un pacietības trūkuma dēļ tā rīkojamies, bet gribu atgādināt par to, ka, liekot kādam pajusties slikti, mums ir grūti ilgtermiņā mainīt bērna uzvedību, tāpēc ka tas, ko es panāku, es viņu drusku nobiedēju ar šo kliegšanu,” viņa turpina un iesaka aizdomāties – tajā brīdī, kad tiek pacelta balss, kur jūs atrodaties?
Nereti vecāki savas “komandas” vai aizrādījumus bērniem izkliedz no citas istabas vai virtuves, kas ir būtībā kā kliedziens kosmosā. “Ja mēs vēlamies, lai bērns mūs sadzird, mums pie viņa ir jāpienāk – iesaku notupties, vai nu viņa galvas vai zemākā līmenī, manam acu skatienam. Paņemu rociņas un saku: “Pēterīt vai Eduardiņ, lūdzu, paskaties uz mani.” Tad es dodu ļoti konkrētu, īsu komandu. Mēs cenšamies iztikt bez garām lekcijām,” stāsta Oliņa.
Šajā brīdī nederēs garas lekcijas, jo bērns pēc ilgā stāstījuma vecāku nedzirdēs. “Ir jāiedod skaidra informācija – ko viņam darīt. Vēlams teikt, ko viņam darīt, nevis to, ko viņam nedarīt,” iesaka vecāku trenere, piebilstot, ka īsā saruna beidzas ar bērna paslavēšanu, “Bieži vien šādas rotaļīgas disciplinēšanas metodes ir daudz efektīvākas nekā tad, ja mēs cenšamies nobiedēt vai regulāri piesolām draudus, kurus mēs nekad neizpildīsim.”
