Kā vecākiem savā starpā risināt savas attiecības, kā šķetināt šo tēmu tad, ja vīram un sievai ir kardināli atšķirīgi viedokļi par bērna audzināšanu? Uz šo jautājumu atbild “Centrs ZIN” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis.
Tiem, kas vēl ir ceļā pie bērniņa, es ieteiktu savstarpēji pārrunāt šīs lietas, kā mēs gribētu audzināt bērnus. Bet situācijā, kad bērniņš jau ir te, šis kuģis ir jau aizpeldējis un tagad mēs te esam kā divi kapteiņi. Un tad ir runa par attieksmju maiņu. Ja es tev saku, ka tas, ko tu dari, ir nepareizi, man ir grūti tevi pārliecināt par pretējo. Tajā brīdī, kad es tevi kritizēju, man ir grūti sadzirdēt tevi. Un tādos apstākļos attieksmi mainīt ir ļoti grūti.
Mēs pārsvarā vadāmies automātiski no tā, kā mēs paši tikām audzināti. Jo bieži vien mēs neko citu nepazīstam. Attiecībā uz audzināšanu klasisks ir teiciens – mani tā audzināja, es izaugu par normālu cilvēku un tad to pašu es pielietošu tālāk saviem bērniem.
Attiecībā uz to, ko jautāja klausītāja, es iedošu piemēru. Iedomājieties, ka bērns atnāk mājās no skolas ar sliktu atzīmi. Vīrs kļūst dusmīgs un saka: “Nu kā tu tā varēji”. Ja es iešu un viņam teikšu, ka tavs audzināšanas veids ir nepareizs, mēs tikai turpināsim būt dažādās laivās un nevarēsim satikties. Bet es varu aizietu un teiktu: “Zini, man arī dažkārt nervi nepietiek, lai nesakliegtu par šādiem te izgājieniem, bet es cenšos.” Tādā veidā es pasaku, ka nevis darbība ir laba, bet ka es viņu saprotu.
Ja es vīram teiktu, ka tu esi muļķis un neko nesaproti no bērnu audzināšanas, es tikai pagrūstu mūs abus tālāk vienu no otra un mēs nesatiktos. Savukārt, ja es leģitimizēju to, ka tu drīksti dažreiz būt dusmīgs uz bērnu par to, ka viņam kaut kas nav izdevies, tā ir tāda nosacīti augstāka empātijas pakāpe. Es tevi saprotu un es pasaku: “Jā, es arī dažreiz nezinu vispār kur lai liekās no dusmām, bet es cenšos, jo saprotu, ka tas tāpat neko nepalīdzēs, tāpēc ka…” – un tad es iedodu viņam savu versiju. Tā es viņu dabūju uz to, ka viņam ir atkāpšanās iespēja.
