Raidījumā “Pietura vecākiem” šoreiz runājam par dažādiem audzināšanas modeļiem – ko tas nozīmēt un kā rīkoties tajās situācijās, ja katram vecākam ir sava pieredze, sava pieeja. Stāsta “Centrs ZIN” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis.
Georgs Rubenis: Viena no tām lietām, ko ir svarīgi atcerēties ir tas, ka mēs kā pieaugušie esam savam bērnam paraugs. Mēs esam tas, ko bērni izvēlēsies vai nu kopēt vai arī izmantot kā modeli, kam pretoties un rīkoties diametrāli pretēji. Gribam vai negribam, bet mēs to ļoti ietekmējam.
Domājot arī par dažādām atšķirībām un par šo atšķirību pārvarēšanu, būtu labi padomāt pie sevis, kāda būtu tā vide un tas modelis, kādā es gribētu katru vakaru atgriezties mājās? Vai es gribētu atgriezties mājās tādā vidē, kur es apzinos to, ka tur ir vēl 9 neizrunātas lietas ar sievu vai vīru un atkal tur būs kaut kas jārunā. Vai arī es gribu atgriezties tādā vidē, kur šīs lietas ir jau izrunātas un mēs tak varam skatīties uz priekšu jau kaut kādām citām tēmām.
Inga Oliņa: Pārsvarā mēs strīdamies vai mums ir domstarpības par kaut kādiem štruntiņiem – nesaklāta gulta, nenovākti trauki un vēl kaut kas. Tas ir biežāk nekā diskutēšana par kaut kādām lielām filozofiskām tēmām.
Ļoti vērtīgi būtu ar partneri arī pārrunāt savu bērnība pieredzi. Piemēram, ja partneris ir uzaudzis ģimenē, kur tika praktizēta kliegšana, dusmošanās, lietu atņemšana, fiziski sodi – tad pārrunāt, kā tu tajā brīdī juties un vai tas palīdzēja mainīt tavu uzvedību? Vai tas otrs cilvēks tiešām teiks – jā, tas bija ļoti pareizi, ka mani ielika stāvēt stūrī, jo tas man deva brīdi padomāt un analizēt savu uzvedību. Vai varbūt tas ir radījis trauksmi. Varbūt es tagad darbā visu laiku mēģinu novelt vainu uz kādu citu. Vai man ir grūti uzņemties atbildību.
Runājot par patstāvības audzināšanu, tas arī ir mīts, ka, jo patstāvīgāku mēs bērnu sākumā audzināsim, jo patstāvīgāks viņš kļūs. Vecāku atbalsts, pasēdēšana līdzi mācībās nenoņems bērnam patstāvību nākotnē, drīzāk otrādāk. Arī gulēšana blakus dod drošības sajūtu un tā kā nostiprina, jo mazam bērnam gulētiešana ir tāda kā maza nāvīte. Te gan jāskatās arī uz bērna vecumu, jo, ja bērnam ir 9 gadi un viņš grib gulēt blakus, tad problēmas iemesls ir kaut kur citur un tas ir ar steigu jāmeklē. Uz deviņgadīgu bērnu nevar attiecināt to pašu ko uz divgadnieku.
