Ceļošana daudziem jau sen kļuvusi par pašsaprotamu dzīves daļu. Vieni dodas īsos nedēļas nogales braucienos, citi krāj naudu vienam lielākam ceļojumam, bet gandrīz neizbēgami šajās izvēlēs parādās arī jautājums par ietekmi uz vidi. Vai, sēžoties lidmašīnā, cilvēkam būtu jājūtas vainīgam? Un cik daudz vispār varam ietekmēt, izvēloties, kur un kā ceļot?
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” par to sarunājas Ainārs Rutkēvičs un pieredzējusi ceļotāju grupu vadītāja Agnese Kalniņa, kura ar ceļojumiem strādā jau devīto gadu.
Agnese saka, ka savā pieredzē neredz milzīgas izmaiņas pašā ceļošanas kultūrā. Cilvēki ceļojuši jau sen, un arī šodien lielākoties viņa sastopot kultūrālus un sakarīgus ceļotājus. Viņasprāt, ceļošana nav nošķirama no cilvēka ikdienas dzīvesveida. Ja cilvēks ikdienā domā par vidi, šķiro atkritumus un cenšas rīkoties apdomīgi, tad tas, visticamāk, pāriet arī uz viņa ceļošanas paradumiem.
Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka ne vienmēr ceļotājs var izvēlēties ideālāko pārvietošanās veidu. Ja jānokļūst konkrētā galamērķī, lidošana bieži vien ir vienkārši ātrākais risinājums, un ne visur vispār iespējams nokļūt citādi.
Tuvāk un biežāk vai tālāk un retāk?
Sarunā izskan arī jautājums, ko droši vien sev uzdevis ne viens vien ceļotājs. Vai videi draudzīgāk ir doties vairākos īsos braucienos uz tuvākiem galamērķiem, vai tomēr izvēlēties retākus, bet garākus ceļojumus uz tālākiem galamērķiem?
Agnese uz to raugās pragmatiski. Viņa norāda, ka beigās matemātika var izrādīties vienkāršāka, nekā sākumā šķiet. Arī tālāks ceļojums nozīmē tās pašas divas lidmašīnas – vienu turp un vienu atpakaļ. Atšķirība bieži vien ir tajā, cik ilgu laiku cilvēks konkrētajā vietā pavada.
Runājot par pašu ceļojumu organizēšanu, Agnese stāsta, ka viņu pusē ir lietas, par kurām tiek domāts. Piemēram, ceļotāji tiek mudināti ņemt līdzi savu ūdens pudeli, ko var uzpildīt lidostā, kā arī iepirkumu maisiņu, lai pēc iespējas mazāk pirktu liekas vienreizlietojamas lietas arī galamērķī. Viņa uzsver, ka tas ir veids, kā pat īsā laikā, uzturoties citā valstī, var attiekties pret vidi cieņpilnāk.
Vainas sajūta nepalīdz, bet attieksme gan
Raidījuma otrajā daļā saruna nonāk pie vainas sajūtas. Vai ceļošana sabiedrībā kļūst par kaut ko nosodāmu? Vai šāda vainas sajūta var mainīt paradumus?
Agnese šeit ir atklāta – viņai šķiet, ka cilvēks, kurš kaut reizi patiesi izbaudījis ceļošanu, diez vai no tās atteiksies tikai tāpēc, ka kāds to nosoda. Ceļošana, viņasprāt, paplašina pasaules redzējumu, dod emocijas un pieredzi, ko grūti aizstāt ar kaut ko citu. Tāpēc vainas sajūta, visticamāk, nevis palīdz, bet drīzāk rada pretreakciju vai vienkārši netiek ņemta vērā.
Taču daudz svarīgāka par vainas sajūtu ir attieksme. Agnese uzsver, ka cilvēks, kurš ciena savu vidi mājās, visdrīzāk cienīs arī svešu vidi. Tas attiecas gan uz atkritumiem, gan uz vietējo kultūru, gan uz uzvedību. Ja cilvēks savā ikdienā nemēslo un kopj savu apkārtni, tad viņš, visticamāk, tāpat rīkosies arī citā valstī.
Viņa arī skaidri nošķir ceļotāja individuālo atbildību no valsts vai galamērķa atbildības. Ja kādā vietā tūristu kļūst par daudz, to nevar atrisināt viens ceļotājs. To var regulēt konkrētā valsts vai pašvaldība. Kā piemēru viņa min Japānu, kur sakuru ziedēšanas laikā atsevišķi pasākumi vairs nenotiek, jo cilvēku ir pārāk daudz un vide tiek saudzēta ar stingrākiem noteikumiem.
Sarunā izskan arī pavisam vienkārši, bet svarīgi piemēri. Agnese min gadījumu no alas Maljorkā, kur apmeklētājiem pirms koncerta tiek lūgts nefotografēt un nefilmēt, tomēr daudzi to ignorē. Viņasprāt, tas ir labs atgādinājums, ka ceļošanā svarīgs nav tikai galamērķis, bet arī spēja ievērot vietējos noteikumus un cienīt vidi, kurā esi nonācis.
Ko sev pajautāt pirms ceļojuma?
Sarunas noslēgumā Ainārs Rutkēvičs vaicā, kādi būtu galvenie jautājumi, kas cilvēkam sev jāuzdod pirms ceļojuma rezervēšanas.
Agnese uzsver vienu īpaši svarīgu lietu: “Cilvēkam jāsaprot, ka galamērķī viss ne vienmēr izskatīsies tā, kā iepriekš iztēlots. Fotogrāfijas un realitāte var atšķirties. Var līt lietus, var būt citādi apstākļi, nekā gaidīts, un tas nozīmē, ka ceļotājam jābūt gatavam pielāgoties.”
Viņasprāt, svarīgākais ir spēja saglabāt mieru un būt atvērtam. Tas attiecas arī uz izvēli starp populāriem tūrisma galamērķiem un klusākām vietām. Agnese saka, ka tas lielā mērā atkarīgs no ceļotāja pieredzes. Tie, kuri ceļo mazāk vai pirmoreizi vieni, bieži jūtas drošāk vietās ar sakārtotu infrastruktūru un ierastiem tūrisma maršrutiem. Savukārt vēlāk daudziem rodas vēlme meklēt klusākas vietas bez pūļiem.
Noslēgumā viņa to noformulē vienkārši: “Ceļot var un vajag, bet to darīt cieņpilni. Ja tu cieni vietu, kurā esi nonācis, un cilvēkus, kurus sastopi, tad arī ceļošana pati par sevi kļūst daudz jēgpilnāka.”
