Bērni netaisnību pamana ātri un asi – bieži daudz spēcīgāk nekā pieaugušie. Situācijas, kas pieaugušajam šķiet sīkas, bērnam var kļūt par lielu emocionālu triecienu. Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kā bērni uztver netaisnību, kāpēc par to runā un kā vecākiem palīdzēt bērnam tikt galā ar šo intensīvo sajūtu.
Oliņa uzsver, ka bērna reakcija nav nejauša: “Bērns netaisnību pamana ātri, jo viņam pasaulē svarīga ir kārtība, noteikumi un drošības sajūta.” Tāpēc noteikumu pārkāpums, piemēram, pieņemot negaidītu lēmumu, bērnam šķiet apdraudējums stabilitātei. Daudzi pieaugušie to nodēvē par sūdzēšanos, taču Oliņa precizē: “Sūdzēties nav slikti. Tas ir mēģinājums sakārtot vidi un pateikt, ka kaut kas notiek nepareizi.”
Tieši šī vēlme sakārtot pasauli bērnam palīdz saprast robežas un jēgu. Arī bieži lietotā frāze “nav taisnīgi” slēpj nevis spītību, bet apjukumu. “Kad bērns saka “nav taisnīgi”, viņš patiesībā saka: “Es nezinu, kā justies šajā situācijā,”” norāda Oliņa. Rubenis piebilst, ka pieaugušie mēdz nepamanīt šīs nianses: “Pieaugušie bieži vien skrien pāri bērna sajūtām, jo šķiet – tā taču ir sīkuma lieta.” Tomēr bērnam šie “sīkumi” veido viņa pasaules uztveri un drošības sajūtu.
“Mēs nevaram bērnam pateikt: “Tev nevajadzētu tā justies.” Viņš tā jūtas, un tas ir jāatzīst,” skaidro Oliņa. Vecāka uzdevums nav nekavējoties sniegt risinājumu, bet palīdzēt bērnam saprast, kas noticis un kāpēc tas radījis tik spēcīgas emocijas. Rubenis papildina: “Vecākiem nav uzreiz jāsaka, ko darīt. Vispirms ir jāsadzird tas, ko bērns mēģina pateikt.” Tikai šādi bērns iemācās risināt situācijas, nevis slēpt sajūtas.
Netaisnības brīžos bērni bieži piedzīvo dusmas, vilšanos vai bezspēcību, un tie ir pilnīgi dabiski pārdzīvojumi. “Dusmas netaisnības brīdī ir dabiska emocija. Svarīgi bērnam palīdzēt saprast, no kurienes tās nāk,” uzsver Oliņa, atgādinot, ka ir situācijas, kuras nevar mainīt – tiesneša kļūda vai klases balsojums paliks spēkā. Tomēr bērnam jāzina, ka vecāks ir viņa pusē un palīdzēs šo situāciju izturēt. “Ir situācijas, kuras nav iespējams izlabot, bet bērns vienmēr var saņemt atbalstu to izturēt,” piebilst Oliņa.
Noslēgumā speciālisti runā par to, kā atkārtota ignorēšana ietekmē bērna spēju runāt par savām sajūtām. “Ja bērns pāris reizes nav sadzirdēts, viņš iemācās klusēt – un tad mēs brīnāmies, kāpēc pusaudzis vairs neko nestāsta,” saka Oliņa. Rubenis akcentē bērna balss nozīmi: “Bērna balss ir jāņem vērā. Ja viņš saka, ka kaut kas nav kārtībā, tā nav kaprīze.” Tieši spēja tikt sadzirdētam veido bērnā pārliecību, ka viņa jūtas ir svarīgas un ka viņš drīkst stāvēt par taisnību gan sevī, gan pasaulē apkārt.
