Digitālajā laikmetā dzīvojot, ikdienišķa kļuvusi tehnoloģiju izmantošana. Vai to lietošanas un digitālā satura patērēšana spēj pamatīgi ietekmēt cilvēka dzīves kvalitāti? Raidījuma “Prāts izglābs pasauli” vadītājais Ievai Siliņai atbildes uz šiem jautājumiem sniegs Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore, dižpārdokļa “Digitālā bērnība” autore Zanda Rubene.
Kā tehnoloģiju lietošana ietekmē mūsu dzīvi?
Pētījumos ir dažādi secinājumi. Pats būtiskākais – cilvēks digitalizācijas rezultātā ir pazaudējis prasmi kvalitatīvi atpūsties. Tehnoloģiju, zinātnes un tehnikas attīstības rezultātā mēs esam ieguvuši fantastisku ekstru – brīvo laiku. Cilvēcei tas nekad nav bijis, jo tagad mūsu vietā veļu mazgā veļas mašīna, traukus mazgā trauku mašīna, grīdu izsūc robots un man ir brīvais laiks. Es varētu izdaiļot savu dzīvi, es varētu baudīt, es varētu kultivēt dažādas tehnikas, kas man palīdz dzīvot skaistāk.
Bet tā vietā mēs vienkārši tērējam šo laiku tehnoloģiju izmantošanā. Nevis izmantojam lietderīgi brīvo laiku, bet bezjēdzīgi nometam to zemē. Aristotelis jau 4.gs. pirms mūsu ēras ir teicis, ka laimīgai un skaistai dzīvei ārkārtīgi svarīgs nosacījums ir šī kvalitatīvā atpūta. Bet mēs šobrīd esam nokļuvuši situācijā, kad mēs visi saprotam, ka tās tehnoloģijas tiek izmantotas jau par daudz. Arī 2022.gada beigās Latvijā veiktais pētījums liecina, ka aptuveni 40% respondentu apgalvoja – jā, es lietoju par daudz un es to apzinos. Pārāk bieža ieskatīšanās telefonā faktiski jau ir tāda kā obsesīvi kompulsīvo traucējumu izpausme.
ASV 2022.-2023.gadā tika veikts pētījums, kura rezultātā tika secināts, ka respondenti vidēji diennaktī ieskatījās telefona ekrānā reizi četrās minūtēs. Un tas faktiski ir diezgan briesmīgi. Ir tāds jēdziens FOMO – “Fear of missing out”, ko latviski šobrīd terminologi ir iztulkojuši kā garāmpalaišanas bailes. Doma ir tāda, ka neieskatoties ekrānā mēs palaidīsim garām kaut ko ļoti būtisku, bet, ja mēs tā apstāsimies un racionāli padomāsim, tad tieši skatoties telefonā mēs palaižam tās būtiskās lietas garām. Tāpēc visā pasaulē šobrīd diezgan aktuāls ir tā saucamais JOMO – “Joy of missing out” – mēģinājums gūt baudu no tā, ka es palaižu garām, ka es neieskatos ekrānā.
Tagad mums ir dažādas ierīces ikdienas darbu atvieglošanai un vajadzētu būt vairāk brīvajam laikam. Bet tomēr mums laiks nemitīgi pietrūkst. Kāpēc tā?
Digitalizācija ir nomainījusi lineāro laika izjūtu. Laiks no mums nav atkarīgs, tas rit vienā virzienā un mēs to nevaram pagriezt atpakaļ. Bet tā subjektīvā izjūta ir mainījusies. Poligrāfijas kultūrā, poligrāfijas laikmetā informācija pie mums nonāca pakāpeniski, secīgi un lineāri ar rīta avīzi. Šobrīd digitālajā kultūrā mēs dzīvojam vienlaicīguma situācijā – mums tā informācija pa ļoti daudz dažādiem kanāliem pienāk vienlaicīgi un klājās pāri. Ir pētnieki, kas saka, ka mūsdienās nebūt nav svarīgākais iegūt informāciju un zināšanas, bet gan iemācīties no šīm zināšanām izvairīties, respektīvi, saprast, kuras ir tās mums vajadzīgās zināšanas un kuras nav vajadzīgās.
Šis vienlaicīgums rada mums izjūtu, ka laika nav. Un tehnoloģiju piekļuve ir radījusi situāciju, kurā mums ir izzudušas robežas starp darbu un atpūtu.
Vairāk klausies raidījuma ierakstā:
