Zieča atkal viesojas raidījumā “BB brokastis”, lai it kā vienkārši pastāstītu, kā gājis brīvdienās. Bet ar Zieču nekas nav vienkārši – viņš aiziet uz krāmu tirdziņu un atgriežas ar sajūtu, ka ir piedalījies sociālā eksperimentā, kurā neviens īsti nezina, kas notiek, bet visi jūtas iesaistīti.
Āgenskalna un Vecrīgas krāmu tirdziņi Ziečas stāstā nav par pirkšanu. Tie ir par skatīšanos, ostīšanu, degustēšanu un sarunām, kas sākas ar “es tikai paskatīšos” un beidzas ar “nu labi, vēl vienu malku”. Tas ir vīru klubs bez biedra kartes, kur krāmi kalpo kā iegansts, bet galvenais notiek starp cilvēkiem. Plates, flaķenes, pašbrūvējumi un viedokļi – bieži stiprāki par pašu dzērienu.
Protams, netrūkst arī dāmu, ārzemnieku un tipāžu. Kāds stāv rindā pēc austerēm, kāds izskatās tā, it kā būtu sajaucis krāmu tirdziņu ar Berlīnes festivālu. Zieča to visu vēro ar vieglu neērtību un ironiju – it kā viņš būtu klāt, bet vienlaikus mazliet blakus. Un tieši tur rodas humors: sajūtā, ka tu piedalies pasākumā, kuru neviens līdz galam nav izskaidrojis.
Šī Ziečam bijusi viena no retajām nedēļām, kad nav piedzīvots neviens kultūras pasākums, toties priekšā izvirzījies futbols un Madrides “Real”. Lielas emocijas, liels ekrāns, liels attaisnojums. Kultūra nekur nav pazudusi – tā vienkārši uz brīdi pasēdējusi uz rezervistu soliņa. Ar domu: “gan jau nākamreiz”.
Beigās kļūst skaidrs – Ziečas stāsts nav par krāmu tirdziņu, futbolu vai dāmām. Tas ir par to, cik viegli ikdiena pārvēršas komēdijā, ja uz to paskatās bez steigas un ar spēju pasmieties arī par sevi.
