Brīdī, kad Latvijā atkal aktualizējas diskusijas par kultūras finansējumu un valsts prioritātēm, raidījumā “Virziens” viesojas Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš. Sarunā viņš skaidro, kā darbojas viena no dārgākajām kultūras institūcijām valstī un kāpēc jautājumi par naudu patiesībā ir jautājumi par izvēlēm. Voldiņš uzsver, ka opera nav izolēta pasaule, bet daļa no plašākas kultūrpolitikas sistēmas.
Ikdienā opera strādā ar maksimālu spriedzi, un Voldiņš atklāti runā par mākslinieku slodzi: “Pie šīs slodzes nav iespējams pierast. Katra izrāde ir jauna, un katru reizi jāizdara maksimums.” Fiziskā un emocionālā spriedze šajā profesijā ir nepārtraukta, un kļūdas nav iespējams noslēpt. Tas prasa disciplīnu un profesionālismu, kas skatītājam bieži paliek neredzams. Voldiņš uzsver, ka tieši šis neredzamais darbs veido operas augsto pašizmaksu.
Pretēji sabiedrībā iesakņojušajam priekšstatam Voldiņš uzsver, ka opera nav elitāra izklaide. “Rīgā biļešu cenu diapazons ir viens no plašākajiem Eiropā,” viņš norāda. Pieejamība dažādām auditorijām ir apzināta politika, nevis kompromiss. Voldiņš skaidro, ka bez šāda cenu līdzsvara nebūtu iespējams nodrošināt ne pilnu zāli, ne stabilu institūcijas darbību. Opera vienlaikus pilda gan māksliniecisku, gan sabiedrisku funkciju.
Runājot par finansējumu, Voldiņš uzsver realitāti, ar kuru saskaras visas operas pasaulē: “Neviena opera pasaulē sevi nespēj uzturēt tikai no biļešu ieņēmumiem.” Aiz katras izrādes stāv simtiem cilvēku – solisti, koris, orķestris, balets un tehniskais personāls. “Apmēram 70 procentus mūsu budžeta sedz valsts, bet 30 procentus mēs nopelnām paši,” skaidro Voldiņš. Viņaprāt, Latvijas opera šajā ziņā pat ir efektīva, jo pašu ieņēmumu īpatsvars ir augsts.
Taču saruna neaprobežojas tikai ar operu. Voldiņš plašāk runā par kultūrpolitiku Latvijā kopumā. “Institūciju skaits aug, bet iedzīvotāju skaits samazinās – sistēma tam nav pielāgota,” viņš norāda. Tas nozīmē, ka resursi tiek izkliedēti, nevis koncentrēti uz kvalitāti un rezultātu. “Problēma nav tikai naudā, problēma ir tajā, kā mēs šo naudu sadalām,” uzsver Voldiņš, norādot uz politiski sarežģītām, bet neizbēgamām izvēlēm.
Tāpat Voldiņš skaidri formulē galveno problēmu: “Mēs vairāk uzturam struktūras, nevis domājam par rezultātu un saturu.” Nevēlēšanās pieņemt nepopulārus lēmumus kavē pārmaiņas un ilgtermiņā apdraud sistēmas ilgtspēju. Voldiņa ieskatā bez drosmes koncentrēt resursus un skaidri definēt prioritātes kultūrpolitika riskē stagnēt. Tieši šeit, viņaprāt, slēpjas lielākais izaicinājums Latvijas kultūras nākotnei.
Pilnu raidījumu “Virziens” klausies un skaties ierakstā!
