Operdziedātāja Brigita Reisone raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” aizdomājas ne tikai par to, ka akadēmiskā un populārā mūzika “nesatiekas” un ir ļoti tālu viena no otras, bet arī par to, ka viņas dzīvē dažādie mākslas veidi savstarpēji sintizējas. “Māksla īstenībā ir kaut kas vienots – tas man vienmēr ir bijis svarīgi,” teic operdziedātāja.
Vaicāta, kur izpaudies viņas dumpinieciskums, Reisone atminas vijoles stundas, taču varbūt gribējies spēlēt ģitāru. “Es vienmēr esmu mēģinājusi savienot šo akadēmisko un populāro mūziku. Es nezinu, kāpēc tās ir tik šausmīgi tālu viena no otras, un mēs nesatiekamies, mēs nezinām un izliekamies, ka vispār tā populārā mūzika neeksistē un ka tas ir kaut kas itkā zemāks,” viņa aizdomājas.
“Protams, ka akadēmiskajai mūzikai ir akadēmiska izglītība un ir ar izcilību jāabsolvē akadēmija un tā tālāk, bet tomēr mākslā, man liekas, nevar būt noteikumi,” turpina operdziedātāja. Pusaudzes gados Reisone mācījusies arī mākslas skolā: “Man tie mākslas stili vienmēr ir pārklājušies – vizuālā māksla, populārā, akadēmiskā mūzika, dzeja, literatūra.
Man tie mākslas veidi vienmēr ir tā kā sintizējušies viens ar otru, un tāpēc es laikam iestājos pret to, ka tas ir kaut kāds nodalījums. Protams, ka ir jāzina savs žanrs, jāsaprot, kas man labāk patīk, kas man nepatīk un, protams, jāsaprot arī sava gaume, kur tur sākas un kur beidzas, bet, ka māksla īstenībā ir kaut kas vienots, tas man vienmēr ir bijis svarīgi.”
No vienas puses – tas, ka tevi kāds cenšas ielikt kādā vietā, lauciņā, ir pareizi, uzskata mūziķe: “Tas ir normāli. Mēs esam cilvēki, mums vajag kaut kādu skaidrību. No otras puses, man liekas, ka māksla ir tā lieta cilvēka dzīvē, kas var sintizēties un kurai būtu jābūt tādai orģinālai, vispusīgai.”
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies ierakstā!
