“Tagad neko nevaru iedomāties citu, ko darīt, kā dziedāt,” par to, ko savā dzīvē citu varētu darīt, raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” prāto dziedātājs Dons, “Man ir tā paveicies ar šo visu.” Tāpat mūziķis atklāj to, uz kurieni vēl tiecas, ņemot vērā, ka jau paspējis piepildīt veselu “Arēnu Rīga”, iekļuvis “Eirovīzijas” finālā un šovasar aicina uz koncertu stadionā “Daugava”.
Ja savā dzīvē nedziedātu, iespējams, būtu bijis basketbolists – saspēles vadītājs, domā Dons. Tomēr tagad viņš nevar iedomāties neko citu, ko darīt, kā tikai – dziedāt. “Man ir tā paveicies ar šo visu, ka reizēm jāiekniebj sev un jāpaprasa – vai tā ir realitāte?” viņš atzīst, atminoties, ka reiz lasījis atziņu: “Ja jūs savu hobiju padarīsiet par savu darbu, jūs nekad vairs nestrādāsiet. Es gan teiktu – jūs strādāsiet četrreiz vairāk – tā būs. Tā ir tā īstā lieta, – ka tu strādā daudz vairāk, tu gribi izdarīt daudz vairāk uzreiz, jo tas entuziasms nepazūd, tas entuziasms dzen uz priekšu, tas adrenalīns. Tā kā es teiktu – jāatrod tas, kas patīk visvairāk.”
Dona sasniegumi gan jautājumus neprasa – fanu mīlestība, piepildīta “Arēnā Rīga”, iekļūšana “Eirovīzijas” finālā un šovasar arī koncerts stadionā “Daugava”. Pēc kādiem sasniegumiem vēl tiecas un kas ir tā latiņa pēc visa piedzīvotā, dziedātājs stāsta: “Es vairāk skatos uz to tā, – kā piedzīvot vēlreiz, izdzīvot emocijas, izdzīvot kopā dziedāšanu. Tām lokācijām jau nav tik… es neteiktu, ka tie ir stūrakmeņi. Stūrakmeņi ir tās emocijas, tās emociju lādes, kuras tiek piepildītas šajos koncertos un kopā dziedāšanas koncertos. Tas ir tas, ko es lieku tajos stūrakmeņu atmiņas, nezinu, blociņos vai krāvumos.”
Aktieri nereti tiecas uz sapņu lomām, vai līdzīgi ir arī dziedātājiem, Dons atklāj, ka vēlētos radīt savu sapņu dziesmu. “Kritērijs ir viens vienmēr bijis, un tas ir tāds iekšējais filtrs, kurš tā kā norezonē, un tad, kad tas norezonē, tad – o, ir! Šo es gribu dziedāt,” par to kurā brīdī dziesma iekļūst “sapņu dziesmas” kategorijā stāsta dziedātājs, “Varbūt izklausās mazliet pēc franču karaļa – šo es dziedāšu, šo es nedziedāšu, bet tomēr tur kaut kāds radars iekšā ir. Tad, kad tas sarezonē, – o, okay, jā, šo es labprāt nodziedātu kopā ar savu klausītāju.”
