Pēc 2022. gada olimpiskajām spēlēm Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš pieņēma smagu lēmumu, kas satrieca daudzus hokeja fanus, – pamest Latvijas hokeja izlasi. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” viņš atminas šo laika posmu un skaidro, kāpēc tāds lēmums bijis nepieciešams, kādas veselības likstas tajā laikā viņu piemeklējušas un kā beigās tomēr, par milzīgu prieku faniem, atgriezies izlasē.
Daugaviņš stāsta, ka lēmums pamest Latvijas hokeja izlasi bijis diezgan apsvērts un izdomāts: “Man vienā brīdī likās, ka es esmu tukšs un nevajadzīgs.” Tas laiks sakritis arī ar vienu no smagākajām individuālajām sezonām klubā, kā arī saslimšanu ar kovidu divas reizes tieši svarīgākajos sezonas brīžos. “Spēlēšana klubā pa lielam ir mūsu ikdiena un maize, bet tajā pašā laikā tas dod kaut kādu fizisko pārliecību,” teic hokejists, piebilstot, ka spēlē tur nav vedusies, bet gadījies salauzt arī roku. Tāpat otro reizi ar kovidu saslimis neilgi pirms došanās uz olimpiskajām spēlēm.
“Es vēl līdz pēdējai dienai, kāpjot lidmašīnā, nezināju, vai es tikšu uz to Ķīnu vai nē. Beigās tu aizlido uz turieni, treneri jau arī nav muļķi, viņi saprot, ka es esmu diezgan, priekš sava līmeņa, neformā, tad tevi sāk mazāk izmantot laukumā, un tad jau tu sāc sevi grauzt. Itkā tu jau vienmēr esi pieradis būt līderis un tagad tev pēkšņi – hop un nekā nav. Tad man likās – varbūt visi tie gadi, 16 gadi tomēr bija aizvadīti izlasē, laikam laiks ir pašam paiet maliņā un dot…” savās atmiņās dalās Daugaviņš, kurš pēc olimpiādes pametis izlasi un izlaidis vienu pasaules čempionātu.
Drīz gan notikumi izvērsušies pilnīgi pretēji. “Četrus mēnešus gatavojies mājās ar savu treneri, tu uzņem savu labāko formu, aizvadi ļoti labu sezonu klubā, tad jau sāk zvanīt atkal, ka vajag atpakaļ,” stāsta hokejists, kuram lielāko spiedienu devusi sieva un meitas.
“Viņa teica: “Jā, tev ir jāspēlē! Kamēr tu vari, spēlē!” Viņa jau laikam arī redzēja, ka, skatoties to hokeju, iekšā tās dzirksteles sprāgst. Es cenšos neizrādīt. Viņa redzēja, ka kaut kas nav, ka es tomēr vislabāk jūtos – tomēr būt uz ledus un palīdzēt. Tad tēta aiziešana – tas arī bija tāds moments, ka viņš bija tas cilvēks, kas vienmēr bija blakus “Arēnā Rīga”. Likās, kā es par godu viņam nenospēlēšu?” stāsta Daugaviņš.
Lielu lomu spēlējis arī Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš, kurš atradis pareizos vārdus, kas iedvesmojuši hokejistu atgriezties izlasē. “Es arī tāds drusciņ principiāls cilvēks – ja tu aizej, kā tas izskatīsies? Gadu atpakaļ aizgāju, tagad pats iešu – ņemiet atpakaļ!” Vītoliņš norādījis, ka spēle vēl “iet” un Daugaviņš esot jauns.
“Viņš saka: “Tu vēl vari!” Tad es sāku tā domāt – varēt es varu, bet, kā tas izskatīsies? To nokārtoja viņš pa lielam. Man nebija jāuzņem tā lielā kritika par to, ka es mainu savu viedokli,” atminas hokejists, “Es nenobijos no tā. Es domāju – ko man nožēlot? Es eju darīt to, ko es esmu darījis. Gribēju palīdzēt. Es nezinu, vai vienmēr sanāk, bet vismaz zinu, ka es atdošu sevi visu.”
