Raidījumā “Pietura vecākiem” Inga Oliņa un Georgs Rubenis, kuri ir “Centra ZIN” vecāku izglītības treneri, skaidro labāko laiku un vietu, kad izteikt kritiku bērniem, piemēram, par sekām vai kādiem pieņemtiem noteikumiem, kā arī uzvedības maiņu. Īpaši jāizceļ, ka šai sarunai jābūt emocionāli nesaspringtā vidē un vēlams, lai bērns var diskusijā iesaistīties pilnvērtīgi.
“Kurš varētu būt labākais laiks un vieta, lai šādas sarunas, – vai risināt, vai piedāvāt, vai pārrunāt kādas lietas?” vaicā Rubenis. “Saruna par sekām vai kaut kādiem mūsu pieņemtiem noteikumiem, pirmkārt, tai būtu jābūt emocionāli nesaspringtā gaisotnē. Otrs – ir jāsaprot, ka būtu vēlams, lai bērns pilnvērtīgi ar savu balsi var šajā diskusijā vai mūsu pieņemtajā lēmumā piedalīties, un mēs esam gatavi arī to pieņemt,” skaidro Oliņa.
Viņa dalās arī piemērā: “Klausies, tu ļoti bieži uz mani kliedz, un man tas nepatīk! Vai mēs varam izdomāt?” Tajā pašā laikā tas var arī izklausīties šādi: “Ej projām, ja es uz tevi kliedzu.” Vai arī šādi: “Varbūt mēs varam izdomāt, kā tu mani brīdini, vai ir kaut kas tāds, kā es tev varu palīdzēt?” Oliņa norāda, ka cilvēks kliedz brīžos, kad viņam ir ļoti slikti vai arī tas ir izmisums.
“Jo tu mani regulāri nedzirdi – tas ir tāds galējs brīdis, kurā es vienkārši nespēju regulēt savas emocijas, tāpēc es uz tevi kliedzu,” viņa turpina, “Es varu to nepieņemt, es varu, piemēram, aiziet prom, bet mēs varam: “Klausies, izdomājam kaut kādu veidu, ja tev ir tāds brīdis, vai es tev varu palīdzēt kaut kā tikt galā ar šo te sliktumu, jo tajā brīdī tev visdrīzāk ir slikti, jo aiz laba prāta cilvēki parasti nekliedz. Vai arī – izdomājam kaut kādu veidu, kā tu man padod ziņu, tu tuvojies, lai es tevi labāk sadzirdu, tad mēs risinām to jautājumu vai, piemēram, kādā veidā es tev varu palīdzēt.””
Savukārt kritikai par uzvedības maiņu, kas ir viens no biežākajiem šādas sarunas iemesliem, izglītības trenere iesaka: “Ja mēs runājam par uzvedības maiņu, te atkal es atgriezīšos pie mūsu klasiskas – jau teikt ko darīt, nevis to, ko nedarīt, – “Turi šalli kārtīgi”, nevis “Nevelc to pa zemi”, bet “Turi šalli uz pleciem”. Tad, ja mums vajag koriģēt uzvedību, tad mēs varam atkal bez šī emocionālā saspringuma pieteikt to, ka mēģini vēlreiz, tikai tagad ar cieņu pasaki man to pašu.”
Rubenis rezumē: “Būtu jauki, ja mēs, kā vecāki, šādas lietas varētu teikt bērnam ar cieņu un mīlestību.” Uz ko Oliņa norāda: “Ko mācījām, to arī iemācīsim.”
