Raidījumā “Saka Rīga” aktuālā tēma par sociālajām problēmām – klaiņojošiem jauniešiem, jauniešu atkarībām, sociālā dienesta darbinieku trūkumu un citām problēmām. Par šo visu Ainārs Rutkēvičs sarunājas ar Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāju Juri Radzeviču.
Pirms pāris nedēļām Rīgas domē norisinājās diskusija, kas bija veltīta dažādām ar jauniešu problemātiku saistītām lietām. Viena no tām bija klaiņojošiem jauniešiem. Kādi risinājumi izskanēja šajā diskusijā un kā Rīgas dome plāno risināt šo problēmu?
Mēs nevaram gaidīt to, ka šie jaunieši atnāks uz kabinetu, piemēram, uz sociālo dienestu, apsēdīsies šajos krēslos un sāks tā atklāti runāt. Viņi ir jāuzrunā tur, kur viņi atrodas, šajās pulcēšanās vietās, un jāmēģina saprast tās problēmas. Un jāatzīmē, ka ne vienmēr bērns vai jaunietis uz ielas – tas nozīmē, ka viņš ir mazturīgs vai trūcīgs. Bieži vien tas ir saistīts ar problēmām ģimenē un tas ir jārisina, iespējams, jāstrādā ar visu ģimeni. Ir pozitīva pieredze ar resiliences centru Avotu ielā, kur darbojas arī seniori un ir ļoti laba šī savstarpējā ķīmija.
Otra tēma, par ko mēs šajā konferencē runājām – bērni invalīdi. Viena no problēmām, ko mēs šobrīd mēģinām risināt, ir bērnu invalīdu iespēja pilnvērtīgi izglītoties un pilnvērtīga izglītošanās nevar būt bez prakses. Rīgas pašvaldība ir lielākais darba devējs un mums kā darba devējam īstenībā jāmaina savu attieksmi un jāveido šīs prakses vietas pie mums pašvaldībā. Un varbūt tas jaunietis jāvada cauri augstskolai, lai viņš varētu pilnvērtīgi iegūt izglītību, iegūt prakses vietu un, iespējams, pēc tam arī iegūt darbu.
Iepriekš jau runājām par to, ka liela problēma ir arī jauniešu atkarības. Vai nebūtu pašvaldībai jāgādā par atskurbtuvēm, kas būtu domātas tieši jauniešiem?
Mans viedoklis ir – jā, tas būtu jādara pašvaldībai. Bet mums ir tradicionāla diskusija, jo likumā nav skaidri ierakstīts, kurai institūcijai tas būtu jādara.
Varbūt mums vajadzētu paust citādu attieksmi, jo tās nav pilngadīgas personas. Lai gan citreiz tā robeža starp 17 un 18 ir tikai juridiska, bet šādā intoksikācijas līmenī nonāk arī daudz jaunākas personas. Ir arī gadījumi, kad jāsniedz medicīniskā palīdzība, bet mēs šeit runājam vairāk par tādu vienkārši izgulēšanos un nākšanu pie samaņas. Bet tanī pašā laikā, protams, šīm personām būtu jānonāk sociālā dienesta uzmanības centrā.
Zināms, ka Rīgā trūkst apmēram desmitā daļa no nepieciešamā sociālo darbinieku skaita. Kā kopumā šī problēma jums rādās, cik tā ir samilzusi Rīgā un kā tā tiek risināta?
Vakances tiek rēķinātas no likumā ierakstītas normas, ka jābūt, ja nemaldos, uz tūkstots iedzīvotājiem vienam sociālajam darbiniekam. Tas ir skaitlis, kurš nemainās jau daudzus gadus neatkarīgi no tā, ka iedzīvotāju skaits samazinās.
Es pats ministram vienreiz jautāju, vai nebūtu šo skaitli jāpārskata trīs apsvērumu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka mainās iedzīvotāju skaits. Otrais ir tas, lai nepārvēršamies vienkārši par sociālā dienesta un valsts darbinieku valsti. Un trešais apstāklis ir tas, ka, ja mēs redzam, ka nevaram nokomplektēt šīs darbavietas, tad varbūt mums ir jāpārskata šī dienesta funkcijas un jāvērš akcents tieši uz tiem sāpīgākajiem jautājumiem.
Vairāk klausies raidījuma ierakstā:
