Raidījumā “Alianses divas desmitgades: Latvijas ceļš kopā ar NATO” viesojas kādreizējais Latvijas vēstnieks NATO un Latvijas aizsardzības ministrs, savulaik Saeimā vadījis arī Latvijas delegāciju NATO Parlamentārajā asamblejā, pašlaik aizsardzības ministra padomnieks diplomātijas jautājumos un Latvijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks Imants Lieģis, kurš skaidro tā brīža Latvijas šķēršļus ceļā uz NATO, ko arī izdevies pārvarēt.
“Es teiktu, ka kopumā bija trīs galvenie šķēršļi. Viens, nebija pārliecības visās NATO dalībvalstīs par to, ka mēs kaut ko aliansē ieguldīsim, jo pēc NATO noteikumiem ir jābūt ieguldījumam no kandidātvalsts, un pārējām valstīm tas ir jāredz. Kā mēs zinām, lēmumus NATO ietvaros pieņem vienbalsīgi. Tātad, varbūt bija šaubas par mūsu ieguldījumu kopīgam labumam,” stāsta Lieģis.
“Otrs, protams, bija Krievijas faktors, kas ietekmēja īpaši, iespējams, Vācijas nostāju, jo Vācija bija panākusi savu atkalapvienošanos, pateicoties arīdzan Krievijas piekrišanai. 97. gadā, atcerēsimies, ka NATO dibināja NATO-Krievijas pamataktu, kas bija domāts ciešākas sadarbības veicināšanai vai lai veicinātu kādu sadarbību starp NATO un Krieviju. Mēs baidījāmies, ka tas dotu Krievijai veto tiesības, bet mūs mierināja, ka nē, nē, lēmumus pieņem tikai dalībvalstis,” viņš turpina.
Savukārt, kā trešo šķērsli, Lieģis nosauc mūsu pašu politisko un militāro gatavību: “Te man jāsaka – tas nāca pamazām, un, domāju, ka mēs apzinājāmies, ka ir darāms ļoti liels darbs. Īpaši svarīgu lomu, protams, spēlēja, manuprāt, militārajā ziņā gan mūsu bruņoto spēku vadība, gan arī Aizsardzības ministrijas vadība, kur Ģirts Valdis Kristovskis šajā sakarībā veica diezgan lielu darbu – viņš tajā laikā bija ilggadējs aizsardzības ministrs.”
Vaicāts, kāda šajā ceļā uz NATO bija personību un personīgo attiecību loma, vecākais pētnieks teic, ka jebkurā gadījumā diplomātija spēlē lielu lomu: “Neapšaubāmi, ja skatāmies uz laika posmu no 99. gada, kad mums Vašingtonas NATO samitā piešķīra rīcības plānu dalībai NATO. Tas nozīmēja iespēju tālākā ceļā kļūt par kandidātvalsti – tas faktiski sakrita ar laiku, kad Latvijā par prezidenti kļuva Vaira Vīķe-Freiberga. Protams, viņas spilgtā personība, viņas zināšanas gan par NATO, gan pasaules politiku, viņas raksturs daudz ko deva mūsu ceļā uz NATO.”
Viņš turpina: “Jāsaka, ka arī Lietuvai bija spēcīgs prezidents Valds Adamkus, tāpat arī Lennarts Meri spēlēja ļoti labu un pozitīvu lomu Igaunijā. Tā ka mums laimējās tajā ziņā, ka mums tolaik bija spilgti vadītāji. Bija apņemšanās, jo, protams, ir jāsarunājas gan dažādos līmeņos – vēstnieku, ministru, valsts vadītāju līmenī. Tas bija, es neteiktu, ka smags, bet tas bija nopietns darbs. Tas bija mūsu pienākums, lai nodrošinātu valstu turpmāko attīstību un, pirmkārt, drošību.”
Svarīga loma bijusi arī kultūras diplomātijai, ko Lieģis daudz izmantojis savā darbā. “Neapšaubāmi! Ar lielāko prieku varēju lepoties ar mūsu kultūras sasniegumiem,” viņš norāda, “Būdams vēstnieks Beļģijā, laikā, kad 98. gadā atzīmējām valsts svētkus, 80 gadu valsts jubileju, man bija liels prieks sarīkot Briselē un Antverpenē “Cremerata Baltica” koncertus. Šis ļoti spēcīgais un spilgtais ansamblis tolaik nebija tik plaši pazīstams. Man bija liels gandarījums, ka tas izdevās. Bija svarīgi arī veicināt atpazīstamību. Koncertos spēlēja gan Pētera Vaska, gan citu mūsu komponistu darbus. Tas ir veids, ļoti svarīga jebkura diplomāta darba sastāvdaļa – lepoties par valsts kultūru, par mūsu koriem, par mūsu dziedāšanas kultūru, nemaz nerunājot par mākslu un citām jomām.”
Raidījuma “Alianses divas desmitgades: Latvijas ceļš kopā ar NATO” ieraksts:
