Brīdī, kad karš Eiropā ir kļuvis par ikdienas fonu un starptautiskā drošības kārtība plaisā, raidījumā “Virziens” izskan tiešs brīdinājums arī Latvijai. Raidījuma viesis, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs un šobrīd jūras dronu ražošanas uzņēmuma “NEWT21” valdes priekšsēdētājs Jānis Garisons, uzsver – paļauties uz cerībām vairs nav pietiekami. “Jācer uz labāko, bet jāgatavojas sliktākajam,” viņš saka, skaidri iezīmējot sarunas pamata loģiku.
Garisons norāda, ka pasaules drošības sistēma, uz kuru Eiropa balstījās gadu desmitiem, faktiski ir sabrukusi. “Mēs dzīvojam laikā, kad drošības sistēma, kas tika uzbūvēta pēc Otrā pasaules kara, faktiski vairs nestrādā,” viņš uzsver. Tas nozīmē, ka garantijas, pie kurām Eiropa bija pieradusi, vairs nepastāv, un katrai valstij jāspēj sevi aizsargāt arī bez automātiskas ārējas palīdzības.
Īpašu risku Garisons saskata Krievijas rīcībā: “Krievija ir autoritārs režīms, un autoritāros režīmos loģika bieži vien nedarbojas.” Šādos apstākļos tradicionālie brīdinājuma signāli var arī neparādīties. “Brīdinājuma laiks ir kļuvis ļoti īss,” viņš uzsver, norādot, ka lēmumi var tikt pieņemti strauji un bez iepriekšēja brīdinājuma.
Runājot par Latvijas robežas aizsardzību, Garisons brīdina no pārāk vienkāršotiem risinājumiem. “Žogs pats par sevi nav militārs risinājums,” viņš saka, uzsverot, ka drošība ir sistēma, nevis viens elements. Nocietinājumi, sensori un cilvēku klātbūtne ir tikpat svarīgi kā dabiskie apvidi, taču arī tie jāizmanto gudri. “Nav tā, ka purvs pats par sevi aizsargā – purvs ir jāizmanto,” viņš piebilst.
Tehnoloģijas bieži tiek uztvertas kā glābiņš, tomēr Garisons brīdina no pārliekas ticības tehniskiem risinājumiem: “Tehnoloģijas nekaros pašas, teritoriju kontrolē kājnieks.” Cilvēkresurss paliek izšķirošs faktors, pat modernā karā. Tajā pašā laikā viņš atzīst Latvijas realitāti: “Mēs nevaram atļauties profesionālu armiju tādā apjomā, kā to dara lielās valstis.” Tieši tāpēc izšķiroša nozīme ir rezervēm, apmācībai un skaitliskajam sastāvam.
Šajā punktā Garisons formulē skaidru spriedumu: ja valsts paļaujas uz procedūrām, dokumentiem un cerību, nevis reālu gatavību, tā riskē ar drošības ilūziju. To viņš attiecina arī uz NATO. “Ja mēs nonākam līdz NATO piektajam pantam, tas nozīmē, ka mēs paši neesam izdarījuši savu mājasdarbu,” saka Garisons, uzsverot, ka sabiedrotie nevar aizstāt pašu atbildību.
Drošība Garisona skatījumā nav atdalāma no ekonomikas. Viņš brīdina, ka aizsardzības izdevumi bez vietējās ražošanas var kļūt par ilgtermiņa slogu: “Ja mēs gribam tērēt piecus procentus no IKP aizsardzībai, bet neko neražojam paši, tad ekonomika to vienkārši neizturēs.” Vietējā aizsardzības industrija, viņaprāt, nav greznība, bet nepieciešamība.
Pilnu raidījumu “Virziens” klausies un skaties ierakstā!
