Raidījumā “Kiberpēdas” eksperts, sociālantropologs, Latvijas Universitātes (LU) lektors un docents Artūrs Pokšāns norāda, ka Latvijā digitalizācija tika pasniegta kā neizbēgama. Tomēr pats digitalizēšanās process, salīdzinot, piemēram, ar Igauniju, kur tas tika vērsts uz sadarbību, Latvijā norit diezgan agresīvā veidā un ar uzstādījumiem, uzskata Pokšāns.
“Digitalizācija tika pasniegta kā neizbēgama, kā kaut kas, kas obligāti ir nepieciešams, citādi mūsu valsts – tur var skatīties plānošanas dokumentos – krāšņi tiek rakstīts: “Mēs nesasniegsim mērķus, mums ir nepieciešama attīstība” un tā tālāk, bet apakšējā doma paliek – nekas mums no valsts nesanāks, ja mēs visi nebūsim digitalizēti,” stāsta sociālantropologs.
Viņaprāt, jautājums paliek – kā ar tiem, kas pat, nerunājot par varēšanu, bet varētu negribēt tikt digitalizēti? “Ja nu cilvēkam negribas izmantot digitālos rīkus, viņš ļoti laimīgi dzīvo bez tiem, tad kāpēc viņam būtu jābūt spiestam to darīt?” aizdomājas Pokšāns, “Šobrīd diemžēl tā mūsu rīcībpolitika ir vērsta uz to, ka katrs no mums būs, tiks digitalizēts, vai viņam tas patīk vai nepatīk.
Tā ir viena no lietām, ko es redzu, kā vislielāko izaicinājumu. Man liekas, ka tas arī ir viens no apstākļiem, kas rada to, ka pie mums tā digitalizācija iet tik lēni un kā pa celmiem, kamēr, piemēram, Igaunijā, tā ir gājusi daudz vieglāk. … Mēs to ieviešam tādā ļoti, es gribētu teikt, agresīvā veidā – tā nāk ar tādu uzstādījumu – viss, mēs tagad digitalizēsim procesus, vai jūs tos gribējāt digitalizēt vai nē.”
Šāds uzstādījums cilvēkos rada būtisku pretestību, sakot: “Nē, es negribu!” “Kamēr Igaunijā, nu no pieejamajiem datiem, šķiet, ka tas vairāk bija tāds – šitā būs forša lieta, varbūt mēs visi kopā varētu to darīt! Nu uz tādu sadarbību vērsts. Mums diemžēl tas tā nav, vismaz pagaidām tas lielākā daļā gadījumu tā nav veidojies,” norāda sociālantropologs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Kiberpēdas” saturu atbild AS “Radio SWH”.
