Kādreizējais Aizsardzības ministrs un Eiropas Parlamenta deputāts, tagad Saeimas deputāts Ģirts Valdis Kristovskis raidījumā “Alianses divas desmitgades: Latvijas ceļš kopā ar NATO” dalās savā redzējumā par to, cik reāla ir NATO paplašināšanās tuvākajos gados un kur tajā visā arī kara skartās Ukrainas iespējas un vēlme pievienoties aliansei.
Vaicāts, cik reāla izskatās NATO paplašināšanās vēl tālāk tuvākajos gados, ņemot vērā arī Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska mudināšanu uzņemt kara plosīto valsti aliansē, Kristovskis norāda: “NATO vadās un attīstās pēc savas iekšējās loģikas. Protams, NATO izprot to, ka uzņemt valsti, kas atrodas kara situācijā ar Krieviju, kas šādā situācijā nespēj izpildīt arī veselu virkni tieši ar demokrātiju, valsts pārvaldi, cīņu pret korupciju prasības.”
Viņš turpina: “Ukraina ārkārtīgi cenšas šajā virzienā vismaz daļu no sabiedrības strādāt, un valsts sevi cenšas apliecināt, tomēr NATO negrib paņemt uz sevi tik lielu risku šādā stāvoklī to darīt. Protams, ka Zelenskis un Ukraina cenšas par to runāt caur šo retoriku – celt un stiprināt savu pašapziņu, savu pārliecību, un tas viņiem arī ir jādara, jo, ja viņi to nedarīs, tad, protams, NATO būs pasīvāki un mazāk domās par palīdzību Ukrainai.”
Kādreizējais Aizsardzības ministrs uzskata, ka no NATO prasību un tālredzības viedokļa politiskā loģika neļauj šādā situācijā Ukrainu uzņemt: “Kad sākās Krievijas iebrukums, tad arī šeit mums Latvijā vesela virkne politiķu teica: “Uzņemam Ukrainu! Uzņemam Ukrainu NATO!” Emocionāli tas tā liekas.
Mana atbilde toreiz, kā tomēr pietiekami pieredzējušu cilvēku aizsardzības un drošības politikas jomā, bija: “Dodiet viņiem ieročus! Ja viņiem būs pietiekami daudz ieroču, Ukraina spēs sevi aizsargāt un noturēties pretī Krievijai, tāpēc ka viņiem būs šī griba. Viņiem ir svarīgi ieroči.””
Tomēr, kā ar citām valstīm? Kristovskis neprognozē kādas lielas paplašināšanās. “It seviški, ja tur ir kaut kāda ģeopolitiska problēma tuvumā,” viņš teic, “Manuprāt, NATO ir pietiekami daudz iekšēji darbi savu spēju mobilizācijai, izpratnei par to, kā būt efektīvai vai sniegt atbalstu tām valstīm, kurām NATO var sniegt atbalstu tieši tādā formā un tādā izkārtojumā, un tādu valstu sastāvā, kāds jau NATO pašreiz ir.”
