Raidījumā “Virziens” viesojas žurnālists un ētera personība Armands Puče, kurš atklāti runā par sabiedrību, cilvēku attiecībām un valsts mehānismiem. Viņš uzsver, ka Latvijas lielākā problēma sākas nevis ārējos apstākļos, bet cilvēkos pašos – viņu izvēlēs, rīcībā un spējā uzņemties atbildību. Saruna vijas cauri krietnumam, nolaidībai, strukturālajai korupcijai un tam, kā neliels, bet aktīvs cilvēku loks varētu mainīt valsts virzienu.
Pučes skatījumā cilvēka pamats sākas ar vienkāršām vērtībām. Atbildot uz jautājumu, kas raksturo cilvēku, viņš saka: “Krietnums, godīgums un labestība.” Viņš piebilst, ka godīgums nav tikai naudas vai kārtības jautājums: “Es runāju ne tikai par naudu, es runāju par attiecībām.” Ikdienas rīcība, nevis deklarācijas nosaka to, cik patiesi cilvēks dzīvo, un tas ietekmē gan privāto telpu, gan sabiedrību kopumā.
Žurnālists uzskata, ka daudzi latvieši izvairās runāt tieši un risināt problēmas saknē: “Nolaidība. Tas laikam tuvāk apātijai, ne?” Viņš norāda uz attieksmi, kur cilvēks ļauj lietām notikt pašplūsmā. Lai ilustrētu izvairīšanās modeli, Puče izmanto metaforu: “Tā kā Sprīdītis “piečakarē” milzi, vai ne?” Ar to viņš domā uzvedību, kur grūtībām tiek meklēti aplinkus risinājumi, nevis drosmīgi izrunātas robežas vai pieņemti neērti lēmumi. Šī “apvedceļu kultūra”, viņaprāt, rada milzīgas problēmas attiecībās un sabiedrībā.
Pārejot pie valsts līmeņa, Puče skaidro, kā nolaidība un izvairīšanās iesakņojas arī pārvaldē, uzsverot, ka dažādas padomes un organizācijas nereti kļūst par sistēmas bremzēm: “Viņi čakarē, viņi torpedē tos lēmumus, bet viņi tur ir.” Viņaprāt, šī struktūra nevis palīdz valstij attīstīties, bet kavē lēmumu pieņemšanu un vājina politiķu spēju rīkoties. Risinājuma vietā rodas sajūta, ka viss tiek “krustots”, nevis virzīts uz priekšu.
Tomēr Puče norāda arī uz Latvijas priekšrocību – valsts mazais izmērs ļauj ātri reaģēt, ja cilvēki ir gatavi rīkoties. Viņš saka: “Mēs varam ļoti ātri pieņemt lietas. Mums nav jāiekustina okeāns, lai tur kaut kas sāktu viļņoties.” Viņa skatījumā lielām pārmaiņām nevajag masu, pietiek ar drosmīgu minoritāti: “Pietiek ar mazu pulciņu, kas te var daudz lietas izdarīt.” Šī doma sarunā ienes cerību – valstij nav vajadzīga revolūcija, bet cilvēki, kas beidzot rīkojas.
Noslēgumā Puče atgriežas pie cilvēka personīgās izvēles, uzsverot, ka rīcība ir svarīgāka par nosodījumu: “To nevis nepieļaut, bet mūsu rokās ir darīt.” Viņš piebilst: “Ar noliegumu ir ļoti viegli strādāt, bet ar piedāvājumu ir sarežģītāk.” Un aicina nelikt cerības uz citiem: “Nevar sēdēt malā, noskatīties un teikt, ka kaut kas ir slikti.” Puče uzskata, ka tieši pasivitāte un nolaidība ilgtermiņā kaitē Latvijai visvairāk – un šo ciklu var pārtraukt tikai cilvēki, kuri beidzot pārstāj dzīvot kā Sprīdīši.
Pilnu raidījumu “Virziens” klausies un skaties ierakstā!
