Raidījumā “Alianses divas desmitgades: Latvijas ceļš kopā ar NATO” viesojas pirmais Latvijas Jūras spēku komandieris, kādreizējo Nacionālo bruņoto spēku komandieris un arī Aizsardzības ministrijas NATO integrācijas izpildsekretārs – viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, kurš raksturo Latvijas bruņotos spēkus pēc neatkarības atgūšanas, kas cieši saistīti arī ar tā brīža cerēto un sapņoto – reiz kļūt par NATO dalībvalsti.
Vaicāts, kādus bruņotos spēkus Latvija saņēma pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā, Zeibots nosaka: “Kādus saņēmām? Nekādus! Šeit ir arī no vienas puses ļoti laba lieta – mums tādas institūcijas, kas bija saistītas ar bruņotajiem spēkiem Latvijas Padomju valdībā un struktūrās, nebija. Šie divi virzieni bija – Ārlietu ministrija un Aizsardzības ministrija. Šeit šīs divas lietas sāka veidoties no jauna.”
Viceadmirālis atminas laiku ap 1992. gadu, kad Latvijā viesojusies kāda amerikāņu delegācija: “Mēs iznākam no Aizsardzības ministrijas telpām, iesim pusdienās. Viens no amerikāņiem man vienā brīdī prasa: “Kur ir Aizsardzības ministrija? (Where is the Ministry of Defense?) There are only boys and girls? (Tikai puiši un meitenes!)” Tas bija tas sākums šīm struktūrām un arī ne tikai personālsastāva ziņā, bet arī ar reālām struktūrām.”
Viņš turpina: “Faktiski mēs sākām no nulles, bet tā nulle nebija īsti galīga nulle, jo mums bija cilvēki – mums bija cilvēku resurss, un no šī cilvēku resursa mums bija jāizvēlas tie cilvēki, kuri būs gatavi šajā jaunajā situācijā veidot jaunas struktūras. Tas nav viegli, jo bagāža nāk, un pieredze nāk, un es personīgi par sevi varu pateikt, ka tā Jūras spēku struktūra, ko es biju iedomājies, kā Padomju flotes virsnieks, šī struktūra, man liekas, nebija daudz švakāka par PSRS karafloti. Tas ir tas pamats, uz kura mēs sākām.”
Pēc neatkarības atjaunošanas skaidrs bijis, ka Latvijai ir jāpievienojas Eiropas Savienībai un NATO, tomēr – cik reāli tas izskatījies, ņemot vērā armijas stāvokli un nodrošinājumu? “Jāatceras mūsu pašu tuvākie draugi un sabiedrotie – Zviedrijas cilvēki, kuri arī vieni no pirmajiem ieradās mums palīdzēt,” stāsta Zeibots, “Runājot ar viņiem, viņi acīs skatījās un smējās, uzskatīja mūs par lieliem, es teikšu tā, stulbeņiem un muļķiem – kāds NATO? Par kādu NATO var runāt valsts, kurai nav bruņoto spēku, nav nekāda pamata arī citās lietās?
Šeit ir ļoti svarīgi atcerēties vienu no pasaules svarīgiem filozofiem, kura vārdi ir apmēram tādi, kā viņš teica, – dod cilvēkam mērķi, un viņš izdzīvos jebkuros apstākļos. Šie apstākļi mums tādi bija, jo mums nebija citas izejas – mums bija jāveido, mums bija jādomā, un mums tas izdevās.”
