Vai atceries pēdējo reizi, kad darīji kaut ko tikai prieka pēc, nedomājot par rezultātu vai lietderību? Mēs dzīvojam laikmetā, kurā robeža starp profesionālo darbību un privāto dzīvi ir kļuvusi trausla, bieži vien izzūdot pavisam. E-pasti telefonā iebirst vēlu vakarā, domas par nepabeigtiem projektiem nepamet pat svētdienas rītos, un atpūta nereti pārvēršas par vienkāršu spēku sakopošanu nākamajai nedēļai. Tomēr, ja ieskatāmies vērīgāk, sabiedrībā ir jūtama cerīga tendence. Cilvēki arvien biežāk apzināti meklē veidus, kā “atslēgties” no nebeidzamā skrējiena, pievēršoties nodarbēm, kas nav saistītas ne ar peļņu, ne karjeras kāpnēm.
Tā ir sava veida hobiju atgriešanās jeb renesanse, kas pārliecinoši ienāk mūsu ikdienā. Draugi, kuri vada nopietnus uzņēmumus, brīvdienās cep maizi, kolēģi iestājas amatiertēatros, bet kaimiņi dodas garos pārgājienos pa mežiem. Interesanti, ka šī tendence nav tikai laika nosišana. Tā ir dziļa nepieciešamība pēc kaut kā īsta. Arvien biežāk redzam, ka pat slavenības Latvijā un sabiedrībā zināmi cilvēki, kuru grafiki ir saplānoti pa minūtēm, atrod laiku keramikai, gleznošanai vai dārza darbiem. Tas liek aizdomāties. Iespējams, veiksmes atslēga nav tikai smags darbs, bet spēja kvalitatīvi atpūsties, uzlādējot baterijas ar kaut ko atšķirīgu no pamatdarba. Hobijs vairs nav bērnišķīga izklaide; tas ir kļuvis par mentālās higiēnas pamatu.
Atgriešanās pie taustāmām lietām
Lielākā daļa no mums dienas pavada pie ekrāniem, dzīvojot abstraktā pasaulē. Mēs rakstām virtuālus tekstus, sūtām dokumentus un risinām problēmas, kuras nevaram pataustīt. Dienas beigās var būt mokoša sajūta – esi smagi strādājis, bet neko reālu neesi izdarījis. Tieši šeit slēpjas roku darba milzīgā pievilcība.
Brīdī, kad tu mīci mālu, zāģē koku vai adi džemperi, tu redzi tūlītēju rezultātu. Tu jūti materiālu. Tavas rokas kļūst netīras, bet prāts brīnumainā kārtā top tīrs. Šī vajadzība pēc fiziskas radīšanas ir dziļi ieprogrammēta mūsu būtībā. Mēs neesam radīti tikai sēdēšanai biroja krēslā. Darbošanās ar rokām aktivizē citas smadzeņu zonas un ļauj “atpūsties” tai prāta daļai, kas atbild par loģiku un plānošanu. Tas ir iemesls, kāpēc stunda dārzā vai garāžā var sniegt lielāku atpūtu nekā stunda dīvānā pie televizora. Tas ir aktīvs process, kas atgriež mūs realitātē un ļauj sajust kontroli pār notiekošo – sajūtu, kuru mainīgajā darba vidē bieži pazaudējam.
Tiesības būt iesācējam
Pieaugušo dzīvē mēs bieži baidāmies izskatīties smieklīgi vai nekompetenti. Mums patīk darīt to, ko jau mākam labi, jo tas ir droši. Taču hobijs ir brīnišķīga iespēja atļauties būt pilnīgam iesācējam. Tev nav jābūt izcilam skrējējam, lai izbaudītu rīta krosu. Tev nav jāglezno kā vecmeistaram, lai gūtu prieku no procesa.
Jauna hobija uzsākšana trenē mūsu spēju mācīties un pieņemt kļūdas. Darbā kļūda var maksāt reputāciju, bet hobijā kļūda ir daļa no procesa. Ja kūka piedeg vai šalle sanāk šķība, pasaule nesabrūk. Šī apziņa ir ārkārtīgi atbrīvojoša. Tā noņem milzīgo spiedienu pēc perfekcionisma, kas mūs vajā ikdienā. Iemācoties pasmieties par savām neveiksmēm deju zālē, mēs kļūstam noturīgāki pret stresu arī citās dzīves jomās. Mēs no jauna iemācāmies, ka process var būt svarīgāks par rezultātu.
Enerģijas paradokss
Runājot par jaunu aizraušanos, bieži dzirdam atrunu: “Man tam nav spēka.” Pēc garas darba dienas gribas tikai iekrist gultā. Taču šeit darbojas interesants fenomens – enerģijas paradokss. Pasīva atpūta ne vienmēr atjauno enerģiju tik efektīvi kā aktīva darbība, kas sagādā prieku.
Droši vien esi pamanījis sajūtu pēc kora mēģinājuma vai treniņa – tu jūties fiziski noguris, bet emocionāli pacilāts. Tas ir “labais” nogurums. Nodarbe, kas tevi aizrauj, smadzenēm piegādā dopamīnu. Tā vietā, lai vakaru pavadītu bezmērķīgā ziņu ritināšanā, kas palielina trauksmi, stunda sirdslietai pārslēdz smadzenes citā režīmā. Tu pēkšņi attopies, ka tev ir vairāk enerģijas nekā iepriekš. Cilvēki ar aktīviem hobijiem bieži ir produktīvāki arī pamatdarbā, jo prot kvalitatīvi pārslēgt uzmanību, neļaujot darba rutīnai pārņemt visu dzīvi.
Nevis biznesam, bet priekam
Mūsdienu pasaulē ir populāri runāt par “monetizēšanu”. Ja cep garšīgas kūkas, tev iesaka atvērt beķereju. Ja tev sanāk skaistas fotogrāfijas, jākļūst par kāzu fotogrāfu. Bet vai visam ir jākļūst par biznesu? Līdzko hobijs kļūst par peļņas avotu, tas maina savu dabu. Parādās termiņi, klienti un stress. Pazūd viegluma sajūta.
Ir vitāli svarīgi saglabāt kādu dzīves jomu tikai sev. Bez mērķa nopelnīt vai savākt “patīk” sociālajos tīklos. Ir normāli adīt zeķes tikai tāpēc, ka nomierina adatu klaboņa. Ir normāli spēlēt ģitāru savam priekam, pat ja kaimiņi nav sajūsmā. Mums jāmācās sargāt šo prieka saliņu no komercializācijas. Tā ir vieta, kur vari būt tu pats – nevis darbinieks vai vadītājs. Tas ir veids, kā saglabāt savu identitāti ārpus profesionālajiem sasniegumiem.
Noslēgumā vērts atcerēties: dzīve nav tikai pienākumu saraksts. Mums katram nepieciešams kaut kas, kas liek acīm iemirdzēties. Nav nozīmes, vai tā ir marku krāšana, salsa vai ziemas peldēšana. Svarīgi ir atrast nodarbi, kurā laiks apstājas un kurā jūties dzīvs. Ja šķiet, ka tev nav hobija, varbūt ir laiks pamēģināt ko jaunu jau šovakar. Iespējams, tieši tur slēpjas tava laimes atslēga un miers.
