Raidījumā “Kā dzīvot tālāk?” viesojas Miķelis Rēdlihs – treneris, triju olimpisko spēļu dalībnieks un viens no savas paaudzes pieredzējušākajiem Latvijas hokejistiem. Sarunā viņš atskatās uz olimpisko pieredzi, kas veidojusi viņa raksturu un pārliecību, bet galveno uzmanību velta šodienai – dzīvei pēc lielā sporta un jaunai misijai, kas hokeju padara par kopienas, ne tikai profesionāļu lietu.
Pēc profesionālās karjeras noslēguma Rēdlihs aktīvi iesaistījies vietējā hokeja attīstībā Jelgavas novadā. Sākums bijis pieticīgs, taču ideja – plaša un ambicioza. “Trīsarpus gadu atpakaļ sāku ar diviem bērniem, un tagad jau ir ap 70 bērni. Ir sieviešu komanda, ir tēti, kas spēlē savā komandā, un hokejs vienkārši burbuļo,” viņš stāsta. Šī “burbuļošana” nav nejaušība, bet apzināts darbs ar vidi un cilvēkiem.
Ideja par hokeju kā ģimeņu sportu laika gaitā kļuvusi par realitāti. “Man bija vīzija, ka tas būs ģimeņu sports. Un šobrīd lēnu garu tas ir izveidojies – bērni spēlē, mammas spēlē sieviešu komandā, tēti savā,” saka Rēdlihs. Personisku dimensiju šim stāstam piešķir arī viņa ģimene: “Ja man kādreiz būtu teikuši, ka mana meita spēlēs hokeju, es nekad dzīvē tam neticētu.”
Atminoties olimpisko pieredzi, Rēdlihs atzīst, ka pirmo pieredzi Turīnā īsti nav novērtējis. novērtējis tikai ar laiku. “Vankūvera un Soči gan palikušas ļoti spilgti atmiņā,” viņš atceras. Tieši olimpiskais turnīrs devis pārliecību par saviem spēkiem: “Olimpiādē tu esi sezonas vidū – labākajā fiziskajā un emocionālajā formā – un spēlē pret pašiem labākajiem. Tad tu saproti: var spēlēt.” Šī atziņa kļuvusi par pamatu arī viņa darbam pēc karjeras beigām.
Runājot par olimpisko turnīru formātu un izlasi, Rēdlihs uzsver, ka tur nav vietas iesildīšanās laikam. “Man liekas, ka šim olimpiskajam formātam ir ļoti labs balanss starp jaunību un pieredzi. Tur nav laika ieskrieties – no pirmā iemetiena ir jāiet,” viņš saka. Tāpēc īpaša nozīme ir līderībai: “Kapteinim ir jābūt kā vidutājam starp treneri un komandu, jāspēj uzņemt spriedzi un novadīt zibeņus.”
Noslēgumā Rēdlihs neslēpj, cik augsta ir īstā turnīra cena: “Tur vairs nav jautājumu. Tu vienkārši ej un dari maksimumu, pat ja esi sašpricēts. Tajā brīdī veselību atstāj malā.” Tajā pašā laikā viņš uzsver, ka izšķirošais nav skaļi vārdi, bet savstarpēja uzticēšanās: “Tā īstā ticība nav vārdos. Tā ir ticība sev un viens otram. Ar to īsā turnīrā var gāzt lielus kalnus.”
