Lieliem mērķiem reiz ir lemts piepildīties! Nesen Latvijā noslēdzās WRC rallija drudzis jeb pasaules rallija čempionāta posms. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” posma direktors Raimonds Strokšs atklāj, kā izdevies tik augstas klases sacensības atvest uz Latviju. “Es domāju, ka tas ir to daudzo gadu rezultāts,” teic Strokšs.
Kā Latvijas WRC rallija posma direktoram izdevies noorganizēt tik lielu pasākumu, startējot no mazas valsts, Strokšs uzskata, ka tas ir daudzu gadu rezultāts: “Tāpat vien no zila gaisa neviens nedos organizēt WRC, vispār nav nekādu iespēju. Mēs likām pa akmenītim, pa akmenītim, cēlām to māju un būvējām to savu vizītkarti. Tā vizītkarte Latvijai starptautiskajā vidē – tā tikai auga, auga, auga.”
Līdz pienācis brīdis sarunai ar WRC promoteri. “Viņi vienā brīdī pārņēma gan rallijkrosu, kur mēs bijām bijušui septiņus gadus, viņi pārņēma Eiropas čempionātu autorallijā, kur mēs bijām 11 gadus. Mēs esam veca mēbele,” stāsta Strokšs, “Tad viņi vienā brīdī tā arī mums teica: “Klau, tas ir diezgan unikāli, vienalga, ar ko mēs runājam, vienalga, kur mēs ejam, vienalga, kur mēs pagriežamies, visur mums stumj to Latviju!””
Tāpat lielajam mērķim palīdzējušas atsauksmes par rallijkrosa un Eiropas rallija čempionāta līmeni. “Faktiski tā WRC iespēja – tā ir laikam mums tas atalgojums. Tā laikam promoteris pat mazliet arī neslēpās teikt, ka viņi saka, ka katram tādam ilgtermiņa darbam ir jābūt kaut kādam atalgojumam. Nu, tas bija ļoti ilgi, ļoti pacietīgi, ļoti stūrgalvīgi. Man ir bijuši simts iemesli, kāpēc to visu vajadzētu beigt un mest malā, bet man tas lielais mērķis galā bija, un tikai laikam ar stūrgalvību un trakumu mēs kopā ar manu komandu līdz tam aizgājām,” tā posma direktors.
Strokša pieredzē ir jau gana daudz lielu sporta pasākumu rīkošana, tostarp Eiropas rallija čempionāta posmi un tagad arī pasaules čempionāta posms. Vai par šo apjomīgu notikumu organizēšanu apspriedies ar vēl kādu, viņš teic: “Diezgan jau atkal stūrgalvīgs lēmums, jo pirmo reizi, kad es prezentēju Eiropas čempionāta ideju, es nevarētu teikt, ka aiz manis sastājās rindiņā funkcionāri un aplaudēja, pilnīgi noteikti nē. Tur atkal man bija jāuzriskē.”
