Vēl pirms sezonas sākuma Dženifera Ģērmane pati īsti nezināja, kur atrodas pasaules elitē. Par to viņa atklāti stāsta raidījumā “Vakara sporta stunda”, iezīmējot ceļu no neziņas un traumām līdz stabilai vietai starp labākajām. Dažus mēnešus vēlāk aina ir pilnīgi cita – Latvijas kalnu slēpotāja ne tikai regulāri cīnās par vietām labāko desmitniekā, bet arī pati par sevi runā ar pārliecību: “Man tāda sajūta, ka es esmu tur, kur man vajadzētu būt.”
Šī pārliecība balstās konkrētos rezultātos. Sezonas laikā Ģērmane septiņas reizes iekļuva pasaules kausa posmu labāko desmitniekā, vienreiz pat sešiniekā, bet kopvērtējumā slalomā sasniedza 13. vietu. Tas nozīmē ne tikai vietu elitē, bet arī praktiskas priekšrocības – labāku starta numuru nākamajā sezonā un iespēju braukt pa mazāk sabojātu trasi.
Tomēr sezona nesākās ar pārliecību. “Pirms pirmā pasaules kausa man bija vispār tāda nesaprašana, kur es īsti būšu,” atzīst Ģērmane. Tieši pirmie starti kļuvuši par lūzuma punktu – kad rezultāti sāka “salikties”, atgriezās arī sajūta, ka viņa spēj konkurēt ar labākajām. Kalnu slēpošanā šādas nianses var izšķirt ļoti daudz.
Starta kārtība un trases stāvoklis bieži vien ir tikpat nozīmīgi kā paša sportista forma – jo vēlāk startē, jo trase ir izbrauktāka. Savukārt trases uzstādīšana ir sava veida stratēģija: treneri var ielikt dažādas kombinācijas un ritmus, kas vieniem ir izdevīgi, citiem – neērti. Tieši šajā spēlē arī slēpjas sporta nianses, kurās izšķiras sekundes simtdaļas.
Lielu daļu no šī rezultāta nosaka darbs ārpus sezonas. “Vasara ļoti daudz ko maina,” uzsver Ģērmane. Tas ir laiks, kad tiek būvēta fiziskā bāze un tehnika, bet jebkura trauma var atmest vairākus soļus atpakaļ. Latvijas apstākļos šis ceļš ir vēl sarežģītāks – pilnvērtīgi trenēties iespējams tikai ārpus valsts, tāpēc jau no agras bērnības sportistes lielākā daļa darba notiek kalnos, prom no mājām.
Tieši slaloms, kurā Ģērmane specializējas, šo visu padara vēl sarežģītāku. “Mums viens grieziens ir mazāk kā sekundē, un tev jātrāpa viss perfekti,” viņa skaidro. Tajā pašā laikā kļūdas ir neizbēgamas: “Kaut kādas kļūdas jau kā cilvēkiem vienmēr sanāk.” Šī precizitāte nozīmē, ka robeža starp izcilu rezultātu un izstāšanos bieži ir gandrīz neredzama.
To spilgti parādīja arī olimpiskās spēles – viena iespēja, viens brauciens un kļūda, kas maksā finišu. “Laba pieredze,” saka Ģērmane, neslēpjot, ka vilšanās bija neizbēgama. Tajā pašā laikā viņa uzsver – bez riska augstu rezultātu nav: “Tad, kad tu gribi parādīt visu, tad tu ej uz pilnu gāzi, un kļūdas var notikt.”
Neraugoties uz konkurenci, kalnu slēpošanas vide ir pārsteidzoši draudzīga, taču sacensību brīdī viss kļūst ļoti individuāls. “Sacensību laikā draugu nav,” saka sportiste, uzreiz piebilstot: “Patiesībā jau tu cīnies pats ar sevi.” Šī iekšējā cīņa bieži ir izšķirošāka par jebkuru ārējo konkurenci.
Aiz rezultātiem slēpjas arī tehniskā puse – sezonas laikā sportistes rīcībā var būt pat vairāki desmiti slēpju pāru, no kuriem tiek izvēlēti konkrētajiem apstākļiem piemērotākie. Taču pat modernākā tehnika nenozīmē garantētu panākumu – izšķirošā joprojām ir sajūta, ko sportists spēj “noķert” uz kalna.
