Parīzes olimpiskajās spēlēs fantastisku sniegumu parādīja Latvijas riteņbraucējs Toms Skujiņš, grupu braucienā izcīnot augsto piekto vietu. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” sportists skaidro, kāpēc šo riteņbraukšanas disciplīnu salīdzina ar pokera spēli un kur tajā visā ir vieta arī blefa elementiem.
Nereti riteņbraukšanā grupu braucienu mēdz dēvēt par šahu, taču Skujiņš to nodēvējis par pokera spēli. Kāpēc tā un kas tieši ir tās lietas, kur tik ļoti ir jādomā līdzi? “Tieši tāpēc tas arī ir pokers – šahā grūti noblefot, bet riteņbraukšanā noteikti, ka var noblefot,” atzīst sportists, “Tāpēc es to vairāk salīdzināju ar pokeru, jo arī tev – šahā visi sāk uz praktiski vienādiem lauciņiem, bet pokerā tev iedod – dažam ir iedalītas labākas kārtis, dažam – nē.”
Viņš turpina: “Līdzīgi arī riteņbraukšanā – tev tā fiziskā sagatavotība kāda ir uz to dienu, tāda ir, un visi apmēram zina, bet tai pat laikā neviens līdz galam nav pārliecināts, kādas tās kārtis ir. Arī par savām kārtīm tu nekad neesi pārliecināts, jo tu nezini, kas ir pretiniekam. Līdz ar to, jā, tā blefošana ir vairāk tā spēku sadale varbūt, kurā brīdī tu mēģini aizbraukt no pārējiem projām, kur tu jūties spēcīgāks kā citi.”
Kāds braucējs jūtas spēcīgāks braucot kalnā, cits – līdzenumā vai uz bruģa, kas bijis arī Parīzē. “Līdz ar to tu mēģini izmantot tās savas priekšrocības tajā brīdī. Protams, Parīzē tā viena lielā atšķirība, kas bija starp mani un citām nācijām, ir tā, ka es biju viens pats uz starta,” stāsta Skujiņš, skaidrojot blefa elementus, “Bija nācijas, kas bija pa četriem cilvēkiem uz starta, nācijas, kas pa trīs, kas pa divi un kas tikai pa vienam.
Līdz ar to tajā brīdī arī tas pokers nedaudz ieslēdzas, tā blefošana nedaudz ieslēdzas, ka varbūt kādam ir komandas biedrs jau priekšā grupiņā, kādam ir aizmugurē, un tad viņi var.. teiksim, ja man ir komandas biedrs aizmugurē, tad es varu blefot un teikt, ka man nevajag sadarboties ar šo grupu, kurā es esmu, jo man komandas biedrs tūlīt mūs noķers, un man tā ir labāka situācija, ja komandas biedrs noķer, bet tajā pat laikā varbūt tas komandas biedrs nemaz tur nav, un viņš nemaz neķer.”
Taujāts, vai savā starpā braucēji nesarunājas, riteņbraucējs nosaka, ka sarunājas gan: “Protams, ir mirkļi, kad tu mēģini kaut ko diskutēt, kaut kā sadarboties, pārliecināt kādu, ka viņam vajag vairāk nekā tev, – tā ir tā blefošana, ka tu mēģini pielauzt kādu citu, lai viņš strādā vairāk kā tu, lai tev būtu spēks vēlāk.”
